Šis gads ar vairākiem notikumiem nozīmīgs mūsu novada ļaudīm.
Man personīgi ļoti svarīgas trīs jubilejas, un kā pirmo vēlētos minēt un sveikt savu māšeli Viju – Vijolīti, kurai pirms 85 gadiem šūpulis kārts Stāmerienas (toreiz Kalncempju) pagasta “Verdenas” jaunbūvē. Apkārtējā meža šalkas un putnu dziesmas varētu būt tas dzinulis, kas meitenei deva skaisto balsi, draudzību ar mūziku un tagad arī ar dzeju. Kalnienas puses pakalni un lejas savulaik dzirdējuši ne vienu vien solo un daudzbalsīgu dziesmu izpildi kopā ar “Vārgaļu” māju māsīcām Birutu un Rūtu, kuru balsis tagad vairāk skan tālruņa sarunās ar tālo Skrundas pilsētu Kurzemē.
Otrs jubilārs – “Verdenas” māju viensēta, kuras būvdarbi tika pabeigti tajā pašā 1928.gadā. Sakritība vai vecāku vēlēšanās apvienot smagā darbā nogurušo cilvēku laimes brīžus. Varētu būt arī tāda kā steiga, jo abi vecāki tolaik jau bija krietni gados. Pārdzīvots un daudz piedzīvots 1. pasaules karā. Tēvs Jānis no pirmās līdz pēdējai dienai atradās cariskās Krievijas armijā, vēlāk latviešu karaspēkā atbrīvošanas cīņās. Pēc demobilizācijas saņēmis zemi jaunsaimniecības izveidei no bijušās “Jaršavas” pusmuižas platības. Daudzi cilvēki jautā, kāpēc “Verdena”, ne Latvijā, ne tuvās ārzemēs dzirdēts vārds?
Verdena ir pilsēta-cietoksnis Ziemeļaustrumfrancijā, kur no 1916.gada 21.februāra līdz 19.decembrim risinājās visasiņainākās kaujas starp sabiedroto un ķeizariskās Vācijas karaspēku. Un šīs kara dzirnas izgāja arī mans tēvs kā karavīrs Krievijas impērijas ekspedīcijas korpusa rindās, par ko saņēmis arī medaļu. Tā nodota Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejā.
Tad uz 10 gadiem tiešā saikne ar “Verdenu” pārtrūka, jo bijušie karabiedri Madonas apriņķa kara pārvaldē tēvu uzaicināja strādāt tur – tur es arī piedzimu un visa četru cilvēku ģimene tā nodzīvojām līdz varas maiņām 1940.gadā. Mēs, bērni, bijām galvenie sarkanzvaigžņoto tanku sagaidītāji Madonas ielās.
Tēvam atvaļinoties piešķīra virsniekvietnieka dienesta pakāpi, bet padomisti jaunāko leitnantu nu lika strādāt ar jauniesaucamo lietām līdz 1940.gada decembrim. Un tā vecā gada pēdējā dienā vispirms ar “motorzāģi” (vilcienu) no Madonas ieradāmies Gulbenē un ar bānīti – Kalnienas stacijā.
Mūsu prombūtnes laikā “Verdenā” apzinīgi saimniekoja tēva vecākā brāļa Antona ģimene, tante Zelma, brālēni Jānis, Bruno un Ar-nolds, jo onkulis Antons jau bija miris 1936.gadā.
Tēvu jaunā vara nelika mierā un pierunāja strādāt pagasta izpildkomitejā par darbvedi (rakstvedi), un laikā, kad visi aktīvisti bēga prom uz Krieviju 1941.gada jūnijā, tēvs palika un nosargāja pagasta īpašumus no izlaupīšanas līdz vāciešu ienākšanai, par ko vēlāk dabūja samaksāt ar savu dzīvību. 1945.gada 28.februārī viņu kopā ar citiem nacionāli domājošiem Kalnienas apkārtnes vīriem tiesāja un nometināja Soļikamskas nometnēs.
Tālākie notikumi “Verdenas” un tās iemītniekiem turpinājās ļoti nelabvēlīgi. Vispirms jau pēc tēva aresta tīri psiholoģiski nebiju spējīgs apmeklēt skolu. Urdīja domas, kā apstrādāsim zemi, bet varas pārstāvji turpināja represijas, uzliekot saimniecībai dubulto nodokli.
Atklāti sakot, muļļājāmies līdz 1946.gadam, kad jau par nodokļiem nācās atdot visus mājlopus un punktu pielika sagādes pilnvarotā pistoles stobrs pie mātes krūtīm mūsu klēts priekšā, kad māte negribēja atdot pēdējos sēklai domātos miežu graudus.
Paldies ciema priekšniecei Annai M., kura ieteica palikušo īpašumu – zemi un ēkas – nodot VZF, kas arī 1946.gada decembrī tika izdarīts. Rezultātā kļuvām par īstiem proletāriešiem un varbūt tāpēc arī secen gāja 1949.gada izsūtīšanas, lai gan gatavi tām bijām. Māsa Vija visu pieminēto laiku turpināja mācīties Litenes vidusskolā.
1945.gada rudenī atsāku mācības Kalnienas pamatskolā un ar gada kavējumu to beidzu 1948.gadā, pa vasarām strādādams par algādzi.
1949.gada pavasarī uz karstām pēdām pēc izvešanām organizējās pirmie kolhozi un mēs ar māti arī kļuvām par l/a “Pavasaris” biedriem. Kolhoznieka kārtā sabiju līdz jūlijam, kad, Kurzemes radu iedvesmots, iestājos Meža tehnikumā, bet māte pārcēlās dzīvot uz Talsiem, māsa – uz Gulbeni. Savukārt “Verdena” līdz 1995.gadam (īpašuma atgūšanai) bija kolhoza rīcībā un pat pārdota citiem. Mūsu ģimene māju atgūšanas laikā kā kolhoznieki-paju atguvēji bija “izgaisuši” no sarakstiem.
Pēdējā gaviļniece – Gulbenes pilsēta – savu 85.jubileju sagaida vairāk sakopta, modernāka, salīdzinot ar pirmskara laiku. 1928.gadā Gulbene kā pilsēta ietilpa Madonas apriņķa administratīvajā sastāvā. Saimnieciski aktīva kļuva kā dzelzceļa mezgls ar jaunu modernu dzelzceļa staciju, arī savām ražotnēm iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai. Tika uzceltas skolas – pamatskola, komercskola, arodskola, vēlāk arī militārais aerodroms.
Nevar nepieminēt skumjus vēsturiskus notikumus. 1941.gada 14.jūnijs – Latvijas armijas virsnieku deportēšana no Litenes nometnes un Gulbenes stacijas restotos vagonos. Kara laikā, 1943.gada Lieldienās, pilsēta piedzīvoja padomju aviācijas uzlidojumu, kas gan vairāk bija domāts dzelzceļa mezglam un aerodromam, cieta arī citas vietas. Vienu bumbu, bēgot prom, izmeta Kalnienā netālu no Vēršumuižas ezera. To redzējām mēs ar brālēnu no “Verdenas” pagalma 3 kilometru attālumā. Tagad klusāka pilsēta ir stacijas apkārtnē, jo dzelzceļa transports uz valsts nomalēm tiek nīdēts ārā, toties centrālā daļā autotransportu vairs nav pat kur novietot.
Pilsētas “tēviem” un “mātēm” novēlu vairāk domāt par pilsētas ekonomisko uzplaukumu un cilvēkiem, kuri aizrāvušies ar padomju gadu glorificēšanu, atcerēties, ka viss minētais daudzējādā ziņā notika, pakāpjoties uz simtiem tūkstošu vergu mugurām, ne augstām tehnoloģijām vai augstu darba ražīgumu. Nesaimnieciskums un valsts izzagšana notika uz katra soļa. Tas viss tika darīts, lai tauta ārpus dzeloņdrātīm, kaut gan aiz dzelzs aizkara, būtu apmierināta.
Lai veicas tev, Gulbene, un jums, gulbenieši!
