Vizītkarte
Skaidrīte Burkite dzimusi 1952.gada 17.jūlijā Lejasciemā.
1970.gadā beigusi Lejasciema vidusskolu.
1973.gadā sākusi strādāt Stradu astoņgadīgajā skolā par krievu un latviešu valodas skolotāju.
1974.gadā iestājusies Liepājas Viļa Lāča pedagoģiskajā institūtā Latviešu valodas un literatūras fakultātē.
1979.gadā sākusi strādāt Lizuma vidusskolā.
1994.gadā Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē ieguvusi mājturības skolotājas kvalifikāciju.
1997.gadā Latvijas Universitātē ieguvusi pedagoģijas maģistres grādu.
Pedagoģijas maģistre, ilggadēja latviešu valodas un mājturības skolotāja, aktīva sabiedriskā darbiniece Skaidrīte Burkite, kura Lizuma vidusskolai ir atdevusi gandrīz 40 sava mūža gadus, pagājušajā gadā pirms jaunā mācību gada sākuma, nevienam negaidot, skolas vadībai iesniedza atlūgumu, norādot, ka vēlas doties priekšlaicīgā pensijā.
Cilvēkam, kuram skola ir visa viņa dzīve, šādu lēmumu pieņemt nebija viegli. Sirdī joprojām ir saglabājies noklusēts rūgtums.
– Par aiziešanu no skolas nav viegli runāt, bet man bija kauns strādāt skolā par tik mazu atalgojumu, lai gan esmu pedagoģijas maģistre, ir dažādi sertifikāti, daudz kam esmu pa šiem gadiem izgājusi cauri, bet šodien tas nevienu neinteresē. Diplomus un sertifikātus varu pakārt uz nagliņas. No manis kā skolotājas tika prasīts visu izpildīt noteiktajā laikā, perfekti, apzinīgi un precīzi, lai gan tajā pašā laikā dokumentu par to, ka pirms trim gadiem esmu ieguvusi 4. pedagoga kategoriju, saņēmu tikai 2012.gadā. Nezinu, vai kādam nebija laika vai pietrūka papīra. Par kategoriju pielika nelielu samaksu, bet tie daži lati nav nekas. Valsts tika solījusi piešķirt katram skolotājam datoru, bet kur tie palika? Kā tuvojas jaunas vēlēšanas, tā jauni solījumi. Ir skumji raudzīties arī uz pustukšajām klasēm skolā. Tas nekas, ka pagastā gada laikā piedzimt daži bērni. Diemžēl es nesaskatu nākotnes vīzijas. Domāju, cik skolotāju likteņi atkal tiks skarti. Jau šobrīd zinu daudzus skolotājus, kuriem nākamajā gadā vajadzēs aiziet no darba skolā. Arī man līdzīgā situācijā vajadzēja izlemt – strādāt skolā par nieka naudu, vai doties priekšlaicīgā pensijā, dzīvot mājās, atpūsties un izvēlēties nodarbes, kas patīk, saņemot no valsts par neko kaut kādu samaksu.
– Zemais atalgojums norāda uz valsts necieņu izglītībai?
– Zema alga skolotājiem nozīmē valsts necieņu izglītībai. Un ne tikai. Skolotāju var apvainot un pazemot visi, kam ienāk prātā, jo viņam ir grūti aizstāvēties. Skolotājs strādā ne tikai skolā, bet arī mājās, tērē savu elektrību, datoru, papīru, krāsu printerim un tamlīdzīgi. Viņam gandrīz nav brīvā laika un garais atvaļinājums vasarā ir tikai mīts, jo skolotājs kopā ar skolēniem darbojas projektos, nometnēs, dodas pārgājienos, ekskursijās. Vecāki prasa no skolotājiem dažkārt neiespējamo un neveiksmēs vaino tikai viņu. Tā ir atbildība ne tikai darba laikā, bet nepārtraukti. Uzskatu, ka būt par latviešu valodas pedagogu arī ir diezgan liela katorga. Tā ir strādāšana augām naktīm, kas neaprobežojas tikai ar burtnīcu labošanu vien. Skolotājam ir jāiet auditorijas priekšā, labi jāizskatās, jābūt zinošam, daudz jālasa, jāceļo, jāizglītojas, bet – par kādu naudu?
– Kādai vajadzētu būt pedagoga algai?
– Ir daudz labu jauno pedagogu, piemēram, Lizuma vidusskolā Sandris Rakauskis ir bezgala pašaizliedzīgs skolotājs. Neņemos apgalvot, bet domāju, ka kārtējo reizi valsts atkal būs tā, kas piespiedīs viņu atteikties no mīļotā darba, jo viņš kā vīrietis ar savu algu nevarēs uzturēt ģimeni. Beigu beigās jaunam cilvēkam ir vajadzīga nauda. Man rada bažas tas, ka var pienākt tāds laiks, kad skolās nebūs jaunu pedagogu. Piemērs iz dzīves. Rīgā, malkojot kafiju universitātes kafejnīcā ar studentēm, kas gatavojās beigt augstskolu, bildu, cik labi, ka būs papildinājums Latvijas skolotāju saimei. Atbilde bija īsa: “Ko jūs! Par tādu algu?” Varu lepoties, ka no Lizuma vidusskolas katras klases, kur esmu mācījusi latviešu valodu, vismaz viens savu nākotni saista ar šo valodu, lai gan esmu teikusi, lai to nedara. Vienmēr esmu arī uzsvērusi, ka mūsu vidusskolas audzēkņiem neiemācām patstāvību. Par daudz staigājam pakaļ skolēniem, par daudz prasām, nedodam iespēju jaunietim izvēlēties: darīt vai nedarīt. Nevar prasīt atbildību tikai no pedagoga, tā jāprasa arī no skolēna. Atceros laiku, kad man pietika ar pieciem rubļiem, lai aizbrauktu uz Rīgu, tur nokārtotu eksāmenu, iedzertu kafiju, atbrauktu mājās un vēl atvestu ciemakukuli. Šodien tas būtu tikai normāli, ja ierindas skolotājs saņemtu 500 latu mēnesī.
– Kas būtu spējis mainīt jūsu lēmumu?
– Varbūt, ja vidusskolas direktore man būtu iedevusi stundas vēl vienā klasē, izšķirtos par palikšanu, bet uz skolu doties tikai divas dienas nedēļā nebiju ar mieru. Es to uzskatīju par mana laika izniekošanu. Man bija audzināmā 10.klase, latviešu valodas stundas divās klasēs un vēl kāda mājturības nodarbība. Nevarēju iedomāties, ka aiziešana izraisīs tik lielu rezonansi no skolēnu puses, arī no dažiem vecākiem, kuri izteica aicinājumu atgriezties. Negaidīju, ka mana audzināmā klase to tik ļoti pārdzīvos, varbūt ne visi, toties tagad esmu viņiem mīļa un gaidīta. Mēs kopā esam apēduši pudu sāls. Laikam kaut kādas pēdas viņu sirdīs esmu atstājusi, ja jau saistībā ar aiziešanu no skolas tiku pieminēta kā “Gada neveiksme 2012”. Viņiem novēlu būt sirdsgudriem. Pirms tam par savu lēmumu nevienam netiku teikusi, jo nevēlējos pierunāšanu un visu, kas ar to saistās. Skola ir bijusi visa mana dzīve. Tai vajadzības gadījumā tika piesaistīts vīrs un bērni. Ģimene ņēma līdzdalību it visā. Brīnos, ka vīrs man vēl šodien ir blakus, jo tad, kad biju aizņemta ar skolu, viņam daudz ko nācās paveikt vienam. Pateicoties vīram, man ir izdevies paveikt tik daudz. Viņš ir tas cilvēks, kurš mudināja mani mācīties. Arī tagad es mācos. Piemēram, apmeklēju masāžas kursus, lai varētu palīdzēt saviem tuviniekiem. Ne jau salonu atvēršu. Žēl, ka mani mazbērni jau ir izauguši, tagad varētu daudz vairāk laika veltīt viņiem. Man tagad vairs nebūtu jāaizbildinās, ka strādāju, ka nav laika. Iespējams, ka man no skolas vajadzēja aiziet daudz agrāk, jo cilvēkam vajag dzīvē kaut ko mainīt. Būtībā tas ir šausmīgi, ka visu mūžu esmu bijusi tikai skolotāja. Ko es vēl citu varu darīt? Kas vēl varu dzīvē būt? Kad cilvēkam vairs nav darba un ierastās vides, viņš ir spiests vairāk domāt, ko jaunu iesākt. Man arī šķiet, ka ar savu darbu ne tikai es, bet arī daudzi citi ir nopelnījuši daudz lielākas pensijas. Cilvēki arvien vairāk Latvijā noslāņosies, jo vidusslānis ir ārkārtīgi trausls.
– Bērnu skaits sarūk, skolas būs jāslēdz…
– Baidos, ka mēs varam pazaudēt savu identitāti, jo tās ģimenes, kas ir aizbraukušas un iekārtojušās ārzemēs, Latvijā atgriezties negrasās. Arī es pavadīju jaunāko dēlu Mārtiņu uz ārzemēm. Viņš ir menedžeris Londonā kādā firmā, dēls Kaspars – norvēģu tankkuģa “Sten Bothnia” kapteinis, audžudēls Bruno ir jaunāko tehnoloģiju pasniedzējs Tehniskajā universitātē. Mani šokēja tautas masas lidostā. Reālā situācija, ka aizbrauc ģimenes.
Runājot par mūsu novada skolām, to liktenis būs atkarīgs no tā, kā nolems novada vadība. Ja nolems, ka novadā vidusskolu ir par daudz, ka jāslēdz, piemēram, Lizuma vai Lejasciema vidusskola, tad tā notiks. Man nav saprotams, ka tik daudz līdzekļu Eiropa tērē dažādiem vērienīgiem ar skolām saistītiem projektiem, lai pēc kāda laika pateiktu, ka izglītības iestāde ir jāslēdz. Skolu slēdz un tad mēģina ar kaut ko šo ēku aizpildīt, izlīdzoties ar sociālo māju, aprūpes centru vai ko citu. Kā tas iet kopā ar daudz skandēto līdzekļu trūkumu? Runājot par Lizuma vidusskolu, uzskatu, ka tai ir perspektīva, jo Lizumā ir jūtams dzīvokļu trūkums. Te ir lieli uzņēmumi, kur strādā cilvēki ne tikai no mūsu novada vien.
