Manas paaudzes cilvēki noteikti nelasa elektroniskās grāmatas, un varbūt vēl ilgi nelasīs. Man kā bibliotekārei arī elektroniskā grāmatu pirkšana līdzinās sivēna pirkšanai maisā. Ja pērku parasto grāmatu, es to aptaustu, paskatos tās saturu, ilustrācijas, vāka noformējumu un tamlīdzīgi. Elektronisko grāmatu anotācijas bieži vien neizsaka neko. Grāmatas nepērku arī ar interneta starpniecību. Lai lasītu elektronisko grāmatu, ir vajadzīgs dators, ir jāatrodas vienā noteiktā vietā, lai lasītu. Man kā lasītājai gribas, lai varu ērti atlaisties atpūtas krēslā vai dīvānā, lasīt grāmatu, pa vidum uzmetot aci televizoram vai klausoties ziņas. Ir cilvēki, kuri stāsta, ka bieži vien ne tikai avīzi un žurnālu lasa ēdot, bet arī grāmatu. Tiesa, tā gan nav pati labākā rīcība. Grāmatu es varu lasīt, atrodoties jebkurā vietā mājās. Bieži vien grāmatas lasu, mērojot ceļu uz Rīgu. Var jau būt, ka pienāks laiks, kad internets būs pieejams jebkurā vietā, tad kaut kas mainīsies. Diemžēl, runājot par laukiem, tas vēl diezgan tāls sapnis. Ņemot vērā manu pašreizējo pieredzi, bibliotēka būs vajadzīga vēl ilgi, jo cilvēki kopumā labprāt lasa grāmatas. Grūtāk spriest par jauno paaudzi, bet mani novērojumi liecina, ka tā vismaz laukos lasa grāmatas ļoti maz. Čakli lasītāji ir bērni. Vidējā vecuma cilvēki arī lasa ļoti maz. Ir cilvēki, kuriem vispār neinteresē grāmatas. Ir gadījumi, kad skolotāja skolēniem ieteikusi izlasīt vienu konkrētu grāmatu. Bibliotēkā papīra formātā man tā ir vienā eksemplārā, tad norādu, ka, piemēram, rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa noveles ir izlasāmas arī internetā. Atbilde ir, ka neesot laika sēdēt pie datora un lasīt. Domāju, ka elektronisko grāmatu pieejamība nav risinājums tam, lai cilvēki vairāk lasītu. Tā ir tikai viena no iespējām, jo dzīvē viss strauji attīstās. Esmu pārliecināta, ka elektroniskās grāmatas nekādā gadījumā neizskaudīs papīra formāta grāmatas. Tas pats sakāms arī par avīzēm un žurnāliem.
