Stāsts: Nākamajā dienā (3.daļa)

Tamāras plašās zināšanas par visiem salidojumā satiktajiem klases biedriem Astrīdu lielā mērā pārsteidza: kā gan viņa bija paspējusi to visu saklausīt un saskatīt? Vai tiešām viņa atrada laiku ar visiem parunāties? Kaut arī Astrīda nebija sēdējusi ierāvusies kaktā, tomēr paspēja parunāties vien ar dažām skolas gadu paziņām, un neko pārsteidzošu neuzzināja – tā pati ikdiena, tās pašas grūtības, bērni un mazbērni... Viss tik saprotams un izdzīvots uz pašas ādas. Neko daudz gan arī viņa netika prašņājusi, vien to pašu loģisko: kā tev klājies visus šos gadus?
Taisnība jau bija Tamārai – lielāko daļu vakara Astrīda bija pavadījusi blakus Ilzei, ja neskaita atturīgo aprunāšanos ar Viju, Vēsmu un Rasmu, ak, jā, un vēl tie īsie izpalīdzēšanas brīži blakus Silvai, kas mazliet pavēra priekškaru uz mājasmātes sakārtoto dzīvi. Tās vispārīgās frāzes, ko viņa uzzināja no bijušajām klases biedrenēm, kuras īpaši necentās ilustrēt savu aizvadīto dzīvi, bija tīrie sīkumi – kā bāli krāsas laukumi kopējā gleznā – salīdzinājumā ar Tamāras kolorīto informācijas lauku. Tad jau šī rīta telefona sarunas ar Ilzi un Silvu bija krietni bagātākas ar interesantām ziņām, nekā iepriekšējā vakarā dzirdētās.