Liekas, vēl pavisam nesen Gulbenē – ziema vai vasara – varēja satikt maza auguma kundzīti, kura, spītējot gadiem gluži kā tāds pusaugu skuķis, drosmīgi minās uz sava velosipēda, pa ceļam satiekot draugus, paziņas, sasveicinoties un piestājot parunāties, pacienājot bērnus ar konfektēm. Veltiņa – tā viņu sauca tie, kuri no sirds mīlēja šo cilvēku. Arī “Dzirksteles” redakcijas darbinieki tajā skaitā (Veltiņa bija ļoti aktīva ārštata autore)! Jurjāne – uzvārdā ar skarbu pieskaņu viņu dēvēja tie, kuriem šī sirmā kundze bija pateikusi tieši acīs visu, ko domā, un sadevusi pamatīgu sutu līdz pat tiesu darbiem (par iespējamajām nelikumībām ar luterāņu draudzes, kā arī dārzkopības un biškopības biedrības naudu vai īpašumiem). Šo sabiedriski aktīvo sievieti Gulbenē visi cienīja. Pat tie, kuri no viņas baidījās. Nevienam nebija noslēpums, ka Velta ar paceltu galvu ir izgājusi cauri izsūtījuma gadiem Sibīrijā un nav apturama, kad iedegusies par taisnu lietu. Tāda gulbeniešu atmiņā ir novadniece Velta Jurjāne, dzimusi Ozoliņa (2.08.1923.-19.01.2010.), kura 1999.gada 7.aprīlī tika apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par aktīvu sabiedrisko darbību. Daudzi saka – šodien Veltas Gulbenē pietrūkst. Pietrūkst viņas kareivīgās enerģijas, organizatores talanta, sirds siltuma, principialitātes un patiesās ticības Latvijas neatkarības idejai.
Izsūtīto godam sarūpē pieminekli
Laikam nav daudz tādu cilvēku, kuri aizejot aiz sevis Gulbenē ir atstājuši pieminekli. Velta ir tāds cilvēks! “Bez Veltas laikam Gulbenē netaptu tāds piemineklis politiski represēto piemiņai, kāds ir dzelzceļa stacijā,” “Dzirkstelei” saka pensionētā skolotāja, novadpētniece Līvija Liepa, kurai 1997.gada 23.aprīlī piešķirta II pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīme (sudraba). Veltas māsa, pensionētā skolotāja Olga Grasa “Dzirkstelei” stāsta, ka tā patiešām ir bijusi Veltiņas ideja un iniciatīva, ka uz Sibīriju izvesto piemiņai ar plāksni vien, kā bija iecerēts sākumā, ir par maz. Vajag pieminekli! Viņa pati satikās ar novadnieku, tēlnieku Induli Ojāru Ranku un sarunāja, ka vāks naudu, lai kopīgiem pūliņiem Gulbenē taptu īpaša vieta, kur pulcēties, paklusēt, pieminēt, aiznest ziedus. 1999.gada 14.jūnijā dzelzceļa stacijas parādes, nevis sētas, durvju priekšā, iekoptā laukumā tika atklāts piemineklis. Tā vienā pusē saskatāma bize, kas simbolizē Latvijas brīvvalsts romantiku un vienlaikus mūžību, bet otrā pusē akmenim ir ļauno spēku simbols – asinssūcējs sikspārnis. Pa vidu abiem simboliem attēlota čūska – viltības un nodevības iemiesojums. Tapt šādam piemineklim finansiāli palīdzēja gan Gulbenes novada iedzīvotāji, gan ārzemju tautieši. O.Grasa stāsta, ka nezina, precīzi cik daudz personīgo līdzekļu piemineklim ziedojusi arī māsa pati, taču Veltiņas dēliem bija aizdomas, ka mamma pieminekļa tapšanai atdeva gan savu pensiju, gan arī to naudu, kuru viņai deva dēli, piemēram, malkas sagādei personīgajā mājā.
Apskausta un represēta drosmes dēļ
Kā pa naža asmeni! Veltu okupācijas vara no Latvijas varēja izsūtīt jau 1941.gadā, kad izvešanas sākās 14.jūnijā. Viņa toreiz, būdama vēl tikai 17 gadus veca Gulbenes komercskolas audzēkne, ar pārtikas saiņiem skrēja uz dzelzceļa staciju, lai pavadītu uz Sibīriju izsūtāmos skolasbiedrus un viņu tuviniekus. “Viņa bija drosmīga. Māsa sauca mani līdzi uz staciju, teicu, ka baidos, bet Velta pierunāja, sacīdama, ka viena pati smagos pārtikas saiņus aiznest nespēs,” atceras O.Grasa. Viņa arī stāsta, kas toreiz piedzīvots. Vīri ar šautenēm, kuri apsargājuši izsūtāmo vagonus, pat draudējuši Veltu nošaut, uz ko viņa bez apdomas tūlīt karstasinīgi pretī bildusi: “Šaujiet!” Tas vēl nav viss. 16.jūnijā Velta devās uz izsūtāmo vagonu pie klasesbiedrenes Valentīnas, lai viņu apsveiktu dzimšanas dienā ar sarkanbaltsarkanu rožu pušķi.
Veltas pašas sāpju ceļš uz Sibīriju sākās vēlāk – 1945.gada 15.martā. Tobrīd viņa – labi izglītotā, enerģiskā – jauniete strādājusi par sekretāri izpildkomitejā, bet tad sekoja pazemojošs arests. Pēkšņi viņa tika uzskatīta par noziedznieci! Veltai atgādināja, ka 1942.gadā viņa uzrakstījusi dzejoli “Aizvestajiem”, kas tika togad jūnijā publicēts laikrakstos “Malienas Ziņas” un “Tēvija”. Velta neko nav noliegusi, viņas dzīvesvietā notika kratīšana, meklējot sarkanbaltsarkano karogu, kuru neatrada. Publicētā dzejoļa dēļ Velta tika apsūdzēta “par dzimtenes nodevību, propagandu un aģitāciju masās”.
“Toreiz Gulbenē tika apcietināts arī čigānu barons Maksis (īstajā vārdā Jūlijs Burkevičs), kurš tomēr tika ārā un man teica – Velta esot gribējusi pakārties, lai es runāju ar māsu,” ar asarām acīs atceras O.Grasa. Par laimi, viņai toreiz atļauts satikties ar māsu un izrunāties. Tas bija tikai pirmais vājuma brīdis, kuram Velta tika pāri un izturēja vēl daudzus pārbaudījumus svešumā, jo viņas sirdī bija Tēvzemes mīlestība un pārliecība, ka, lai vai kas, mājās viņu vienmēr gaidīs vecāki un abas jaunākās māsas – Olga un Mirdza. Sākumā izsūtījumā Arhangeļskas apgabalā Krievijā Velta strādāja meža darbos un ak-meņogļu šahtās. Pēc Josifa Staļina nāves 1953.gada 5.martā Velta uzrakstīja kārtējo lūgumu kara tribunālā pārskatīt viņas lietu. Rezultātā izmeklēšana ilgusi gadu. Vēlāk Velta tika pārvietota uz Vorkutu. 1954.gadā par labu darbu viņa tika atbrīvota pirms termiņa, bet ar noteikumu, ka vēl 5 gadus Veltai nav tiesību atgriezties Latvijā. Šo laiku viņa pavadīja, strādājot zelta raktuvēs netālu no Krasnojarskas pilsētas Jeņisejas krastos.
Par viņu zina Okupācijas muzejā
“Būdama svešumā, māsa zaudēja ne tikai brīvību, bet arī savu vārdu un uzvārdu. Viņu tur sauca tikai pēc numura. Veltas apzīmējums bija L-28,” stāsta O.Grasa. Viņa piemin, ka Veltas mierinājums svešumā bija tur satiktā mīlestība – topošais vīrs Edgars Jurjāns (arī jau viņsaulē) no Gulbenes novada, pāris apprecējās 1956.gadā, kad jau bija atgriezušies Latvijā. Edgars arī bija izsūtīts par sarkanbaltsarkanā karoga slepenu uzvilkšanu mastā, viņu tāpat kā Veltu bija nodevis nelabvēlis.
1955.gada martā Velta uz rokas saņēma dokumentu, ka ir nepatiesi notiesāta un tiek attaisnota. Taču uzreiz atgriezties mājās nevarēja, bija jāgaida, kad no šā kalnu apvidus kursēs vienīgais tālsatiksmes līdzeklis – lidmašīna. Dzimtenē Velta atgriezās 1955.gada 19.jūnijā, tuvinieki viņu atkal ieraudzīja pēc 10 nošķirtības gadiem. Turpmākos gadus līdz aiziešanai pelnītā atpūtā Velta strādāja par grāmatvedi. Līdz ar Latvijas Atmodu un brīvvalsts atjaunošanu viņa, jau būdama pensionāre, daudz darīja valsts neatkarības ideālu stiprināšanā.
Velta kopā ar vīru Edgaru sadarbojās ar Latvijas Okupācijas muzeju Rīgā un sagādājuši tam liecības par svešās varas Sibīrijā izsūtītajiem Latvijas patriotiem.
O.Grasa saka, ka māsa vēlāk uzzinājusi, kam viņai “jāpateicas” par izsūtījuma gadiem Sibīrijā. Visticamāk, “tā sieviete” par Veltu sūdzību rakstījusi nevis pārliecības dēļ, bet tāpēc, lai saņemtu padomju varas piesolīto atlīdzību naudā. Vai tā – patiesība, uzzināt nevar, jo vairs starp dzīvajiem nav arī gulbenietes, kura toreiz rakstījusi sūdzību par Veltu.
Dzīvo dēlu un draugu sirdīs
“Veltu mīļi atceros, brīžiem padomāju par viņu,” “Dzirkstelei” saka vēsturnieks Atis Lejiņš, kuru savulaik Velta pati bija uzmeklējusi, zinādama, ka viņš ir kādreizējas Gulbenes komercskolas skolotāju Annas un Eduarda Lejiņu Zviedrijā dzīvojošais dēls. Tā sākās divu dažādu paaudžu Latvijas patriotu draudzība. A.Lejiņš saka, ka Velta viņu “ieveda vecāku pasaulē”, kad viņš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā atgriezās uz palikšanu Latvijā. “Veltas kundze man parādīja vietu, kur mani vecāki bija iecerējuši celt māju netālu no viņas mājām. Apstaigājām skolu, kur mani vecāki mācīja, iegāju skolotāju istabā, kāpām pa kāpnēm ar roku uz margas, kurai māte un tēvs noteikti pieskārās. Veltas kundze man arī daudz stāstīja par viņiem, atceroties laiku, kad pati bija komercskolas audzēkne. Katrreiz, kad ciemojos pie Veltas kundzes, jutos kā svētkos,” stāsta A.Lejiņš, kuram bija tikai divi gadi, kad vecāki kopā ar viņu 1944.gada rudenī devās bēgļu gaitās projām no Latvijas.
“Velta pati ir divu dēlu – Andra un Gunta – māte un vecmāmiņa pulciņam mazbērnu,” atgādina L.Liepa, kura biju klases audzinātāja jaunākajam, bet priekšmeta skolotāja – abiem puišiem. L.Liepa saka – Velta labi audzināja dēlus un sadarbojās ar skolu. Kad Gunta klase devās ekskursijās, Velta ar vīru Edgaru allaž bija kopā ar dēlu un nāca talkā, kā tikai varēja. Velta Gulbenē palīdzēja atdzimt 97.gaidu pulciņam, tādējādi atdzīvinot savulaik komercskolā iedibināto tradīciju.
