Pagājušajā ziemā uz dzīvnieku patversmi Alūksnē no Gulbenes tika nogādāts dzeltenīgi brūnas nokrāsas bezsaimnieka suns, kurš uzturējās pie ēkas Rīgas ielā 71c. Dzīvnieks bieži gulēja gan uz ietves, gan arī uz ielas braucamās daļas. Bija cilvēki, kam tas šķita traucējoši. Tomēr patversmē sunim tā arī neizdevās sameklēt saimnieku, jo dzīvnieks neuzticējās cilvēkiem. Bija mēģinājumi suni pieradināt tepat Gulbenē, bet dzīvnieks no viņam speciāli ierīkotā voljēra aizbēga, izkasot bedri zem žoga un tieši vasarsvētkos atkal atgriezās savā vecajā vietā pie Rīgas ielas 71c ēkas.
Pamazām suns ir sācis man arvien vairāk uzticēties. Es viņu arī nosaucu par Reksi. Esmu uzņēmusies gādību par brīvību mīlošo dzīvnieku un saku paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri arī bez manis vēlas sunīti barot, tomēr lūdzu, lai baro tikai manas mājas pagalmā, nevis katrs savās mājās.
Tagad Reksis pamazām atkal ir atguvies no patversmes radītā pārdzīvojuma un sācis staigāt savus ierastos ceļus. Kur viņš aiziet, tur cilvēki viņu cienā, bet uzturas Reksis pie manis. Es suni nekad pie sevis pamazām nepieradināšu, ja viņu baros citviet pilsētā. Ja Reksis atkārtoti ir atgriezies tieši pie manis, tad es arī uzņēmos gādību par viņu. Suns ir paēdis šobrīd pat labāk, nekā viens otrs saimnieka suns.
Ja tomēr ir cilvēki, kuriem Reksis ļoti traucē, lūdzu viņus paciesties līdz rudenim, jo domāju, ka man izdosies viņu pieradināt pie sevis.
Visi, kas uz ielas iet garām Reksim, lai sunīti uzrunā iespējami mīlīgāk, jo Reksis nav dzirdējis labus vārdus no cilvēkiem, bet daudz cietis gan. Viņš ļoti baidās tieši no pusaudžiem.
Dzīvnieks nevienu arī neaiztiek, un mierīgi guļ. Viņš jau ir ielāgojis savu vārdu un atskatās, ja pasauc. Arī pa pagalma vārtiņiem jau atļaujas ienākt, tikai sevi glāstīt vēl neļauj. Kad mani ierauga, ir tik priecīgs.
Lūdzu, ļaujiet Reksim dzīvot viņa izraudzītajā vietā, jo viņš tāds Gulbenē ir vienīgais! Es vairāk negribu piedzīvot to, ko piedzīvoju ziemā, kad Reksi veda projām. Viņš burtiski kliedza tajā būrī.
