Izskaidroju slimību viņām saprotamā veidā. Abas manas pacientes ir satriektas, jo ir jāpieņem lēmums: vai nu ārstēties slimnīcā un dzīvot, vai palikt mājās un nomirt.
57.
Izskaidroju slimību viņām saprotamā veidā. Abas manas pacientes ir satriektas, jo ir jāpieņem lēmums: vai nu ārstēties slimnīcā un dzīvot, vai palikt mājās un nomirt. Jūtu, ka vēl kaut kas večiņu nomāc. Beidzot viņa saņemas un izstāsta, ka mājās ir liela naudas summa. Nu abas sāk pārkrāmēt savas lietas, atrodot lielākas un mazākas naudas zīmes gan ievīstītas dvieļos un spilvenos, gan vienkārši galda atvilknēs. Man nežēlīgi kož blusas. Laiks iet, un vēl mēs neesam ar daudz ko tikuši galā. Pa kaimiņu mājas telefonu izsaucu ātro palīdzību.
“Kamēr mēs slimosim, jums, dakter, būs jāuzņemas naudiņas glabāšana,” tā večiņa, stenēdama un no aizdusas klepodama, saka. “Mēs jums uzticamies,” tā Alise. Naudas ir iekrājies daudz, saskaitām trīs tūkstošus. “Mēs taupīgi dzīvojām, jo nevar paredzēt, kādas būs manas pēdējās dienas. Lai Alisītei paliek nebaltai dienai, likt krājkasē mēs nevaram.”
Ieliekam naudu metāla konfekšu kastē, pievienoju zīmīti par summu. Man ļoti negribas šo atbildību, bet citu izeju arī neredzu. Man uzticas, un es nesu šo nastu.
“Bet kā ar suni?” atkal ierunājas māmuļa. “Suni mēs varētu jums atdot, nu uzdāvināt.”
Suns ir vecs, blusains, pārbarots taksis, taču vienīgais saimnieču sargs. Viņš pat manā dienesta mašīnā nekāps. Kā ko nelabu paredzēdams, suns guļ kluss pagultē. Kad atbrauc ātrā palīdzība, rējēju nedzird. Mājas saimniece kļūst nemierīga. Sauc, sauc suņuku, bet nekā. Skatāmies pagultē, mājas sargs guļ un vairs nekust.
“Nobeidzies! Laikam ar sirdstrieku,” nosaka ātrās palīdzības feldšere, izvilkusi aiz kājām suni ārā.
“Redz, kā Mopsīša sirsniņa šito visu arī nepārdzīvoja,” skumji nosaka vecā māte, patiesu bēdu nomākta.
Norunājam ar kaimiņiem, ka tie rīt suni apraks. Aizslēdzam māju. Izmisums un bezcerība atspoguļojas manu slimnieču sejās: žēl suņa, žēl ierastās dzīves, kaut grūtas, tomēr pašu sētā.
Slimnīcā naudas lādīti ieslēdzu seifā. Abas invalīdes mēģinām atblusot pārģērbjot. Uzreiz no blusām vaļā netiekam, cīņa ar insektiem rit paralēli ārstēšanai. Reizēm večiņa pārprasa, vai nauda ir drošā vietā. Mierinu, ka viss ir kārtībā. Atrādu uzticēto dārgumu un atceros savas vecāsmātes teicienu: “Kādu redzi cilvēciņu, tādu laid valodiņu.” Pēc pāra mēnešiem abas manas pacientes ved uz pansionātu ar visu naudas lādīti. Manas pūles večiņa novērtē ar divdesmit pieciem rubļiem. Gribu atteikties, kad viņa man tos sniedz uz atvadām, taču devējs dod no sirds, lai kaut ko par piemiņu nopērku. Lai būtu tā! Nopērku skaistu kastīti mākslas veikalā un turpmāk tur glabāju ģimenes naudu, pieminot Erģu māti. Ar svešām vai pacientu naudām mediķi saskaras diezgan bieži. Rajona slimnīcā arī bija gadījums, kad autoavārijā smagi cietuša tūrista – gruzīna – peldbiksēs atrada lielu naudas summu, un tikai samaitāts cilvēks var nodomāt, ka kāds ārsts būtu ko piesavinājies. Tas ir zem mūsu cunftes goda. Varbūt citur ir citādāk, runāju tikai par to, ko skaidri zinu: gruzīnam pēc smagas operācijas naudu atdeva līdz pēdējai kapeikai.
5. Dažādi ļaužu tikumi
Cik dažādas ir mūsu ciema mājas! Tikpat dažādi ir arī to iedzīvotāji. Īpaša kategorija ir tā sauktās daudzdzīvokļu lopkopēju mājas, kur ir sava, citur neraksturīga noskaņa. Nekādas liekas greznības. Labi, ja autoriepā loga priekšā aug kāda nīkulīga puķīte! Nav ne laika, ne vēlēšanās kopt kolektīvo māju. Ja kādai ģimenei ir savs puķu dārziņš, tad to apjož ar ciešu sētu, lai sveši bērni un suņi neložņā. Fermu bērni nav īpaši labi aprūpēti, mātes nevaļas dēļ tie aug patstāvīgi, rūpējoties par visu paši un pieskatot sīkākos brāļus un māsas. Ja vecāki kaut kādu iemeslu dēļ kavējas, bērni ir pieraduši tādiem sīkumiem nepiegriezt vērību, un savu bērnību neuzskata ne par grūtu, ne ko īpašu. Bērni kā bērni! Izcila lopkopēja gada beigās par darbu un uzvaru sociālistiskajā sacensībā pārnes mājās košu tepiķi un pienaglo pie sienas, lai cieminieki un kaimiņi skatās un brīnās, ko cilvēks var iegūt ar darbu. Algas dienā nav problēma ne grādīgā trauks, ne našķi bērniem. Modē ir slaucēju un lopkopēju medicīniskās profilaktiskās apskates, un gods godam: uz šīm apskatēm sievietes nāk kā uz svētkiem – tīras un sapucējušās. Viena otra tīkami smaržo pat pēc vakar izkurinātās pirtiņas smārda. Tā dvako uz pirts akmeņiem karsētas bērzu slotas. Par slaucējām vienmēr domāju ar zināmu cieņu un apbrīnu. Arī viņu darbs ir smags, un, visu mūžu jūgā pavadījusi, sieviņa iemanto sāpošas rokas un saliektu muguru.
