Es vēlos padalīties ar jums savos vērojumos. Viņdien, kad, spītības dzīts pēc strīda ar sievu (viņa pēdējos pensijas latus biju atdevusi par jaunu frizūru), biju izgājis ielās, dzīvokļa durvis aiz sevis aizcirzdams, es sajutos gluži viens.
Soļus skaitīdams, neviļus sāku sarunāties ar bruģi zem kājām. Vietām tas sabrucis, kaut kalpo vēl tikai pāris gadus, bet citur – gluds kā Sarkanajā laukumā, kaut bruģim jau drīz būs desmit gadu. “Kāpēc tāda atšķirība?” es izsaucos. Un ticiet vai ne, bruģis man atbildēja: “Redzi, Anton, vietām es dzīvoju pēc Gulbenes, bet vietām – pēc Maskavas laika.” Biju saintriģēts un jautāju: “Kā tā?” Un bruģis man izskaidroja:
“Vai tad tu, Anton, neesi ievērojis, ka Gulbenē laika apstākļi vienmēr ir tādi paši kā Maskavā, kaut maskavieši ir divas stundas priekšā gulbeniešiem? Ja pret mani izturas piekasīgi, kā jau Gulbenē pierasts, es strauji sabrūku, bet, ja mani liek mierā un priecājas par puteni tāpat kā par Putinu Maskavā, es varu labi saglabāties gadu desmitiem ilgi. Putins mans liecinieks! Jo retāk es tieku kritizēts jeb slaucīts vai, pasarg’ Dievs, dauzīts ar ledus lauzni un apbērts ar sāli, jo labāk. Bet viskomfortablāk jūtos tad, ja mani neslauka nemaz. Redzi, cik skaisti es izskatos, piemēram, pie “Azaida”?”
Tāpēc, cienījamie gulbenieši un jo sevišķi mīļās sievietes, iesaku jums labi pārdomāt šo informāciju. Tieši jūs galvenokārt mūsu pilsētā strādājat par sētniecēm. Aicinu būt slinkākām, jo ir skaidra formula: jo centīgāka sētniece, jo beigtāks bruģis.
Mīļās jaunkundzes, kundzes un vienkārši dāmas! Jūsu dabas dotais skaistums mūs, vīriešus, dara laimīgus gluži tāpat kā jauns bruģis pilsētas ielās. Vairāk par visu pasaulē mēs vēlamies, lai laika zobam nebūtu pār jums varas tāpat kā pār bruģakmeni. Ir saprotams jūsu izmisums, mīļās dāmas, darot visu iespējamo un neiespējamo skaistuma vārdā. Kādus tik upurus jūs nenesat! Kā tikai nemokāt sevi, valkājot augstus papēžus, iespīlējot miesu mazos apģērba gabaliņos, triepjot krāsu uz galvas, skropstās, uzacīs, nagos, lūpās un ģīmī, salejot uz miesas litriem smaržu un apsmērējot sevi ar krēmiem gluži kā maizi ar sviestu! Es pat nemaz negribu runāt par to, cik tas maksā un kā tas atsaucas uz ģimenes budžetu, un kāda pārestība tādā veidā tiek nodarīta mums, jūsu vīriešiem. Ne jau par to ir runa. Jā, arī manā sirdī ir alkas pēc atkušņa jeb otrās jaunības. Taču es tāpēc neskrienu uz sporta zāli nodzīt alus vēderiņu. Ja būtu bagātāks, es, protams, varētu veikt plastisko operāciju, bet ir jārēķinās ar iespējām, nevis vēlmēm. Es, protams, saprotu, ka šī ir slidena tēma, bet ir tajā jāatrod zelta vidusceļš. Nav mūsu pilsēta tik bagāta, lai kat
