Es stāvu uz jaunā gada sliekšņa. Tūlīt, tūlīt speršu pirmo soli jaunajā un nezināmajā. Mēģinu iepriekš uzminēt, kas būs tālāk, lai gan bez minējumiem saprotu, ka pasaulē ir tikai viena pati visstiprākā reliģija, un tā ir mīlestība. Ir tikai viena pati vislepnākā pils, un tā ir cilvēcības pils. Ir tikai viena, visiem vissaprotamākā valoda, un tā ir sirds valoda. Tieši šīs pārliecības vadīts būs mans pirmais solis jaunajā gadā. Apzinos, ka tāpat kā līdz šim katra diena būs pārpilna ar izvēles iespējām. Un tikai no mums pašiem būs atkarīgs, ko izvēlēsimies. Prātā nāk stāsts par diviem eņģeļiem, kas sēž uz pleca. Uz labā – spēka, drosmes, labestības, ticības un mīlestības eņģelis. Uz kreisā – vājuma, baiļu, dusmu, gļēvuma, bezspēcības un melīguma eņģelis. Gadu mija ir tā robežšķirtne, kad aizveru acis un domāju par to, kā esmu gājusi visus aizvadītos 12 mēnešus, uz katra pleca nesdama pa eņģelim. Jūtos patiesi laimīga, ja neesmu ļāvusies galējam gļēvumam un bezspēcībai, lai gan ir tik cilvēciski grūti tam nepakļauties. Jūtos vēl daudzkārt laimīgāka, ja man ir pieticis labestības, ticības un mīlestības, lai to dāvinātu citiem. Neliegšos, arī man piemīt tieksme daudz ko pārspīlēt un pakļauties grūtsirdībai. Ja tā ir bijis, mēģinu nenoskumt, jo neiespējami ir pagriezt laiku atpakaļ. Bet vai vispār tas ir vajadzīgs? Varbūt laime un veiksme sākas tieši šajā mirklī? Mācos ielāgot mums visiem zināmo patiesību – ja vienas durvis aizveras, ir jāklauvē pie nākamajām. Dariet to ar mīlestību, un jums tiks atvērts!
