Tuvojas 1.maijs – Darba svētki. Starp vairāk nekā 60 Gulbenes pilsētas ielām ir atrodama arī neliela ieliņa, kas nosaukta šo svētku vārdā.
Tuvojas 1.maijs – Darba svētki. Starp vairāk nekā 60 Gulbenes pilsētas ielām ir atrodama arī neliela ieliņa, kas nosaukta šo svētku vārdā.
1.Maija iela atzarojas no Rīgas un Blaumaņa ielas krustojuma. Tā ir neliela ieliņa ar astoņām mājām, kas beidzas ar strupceļu. Ielas sākumā ir izveidots skaists atpūtas laukumiņš, kur gan vietējiem, gan varbūt arī kādam tālākam ceļagājējam atpūsties un pavērot apkārtni. Kad “Dzirkstele” devās uz 1.Maija ielu, uzzinājām, ka šeit dzīvo ļoti darbīgi ļaudis. Ikviens pagalms bija sakopts, bet iedzīvotāji čakli darbojās.
85 gadus vecā Valentīna Nukša ir dzīvespriecīga, bet par šābrīža valsts iekārtu pasaka visu, ko domā. Nemeklējot vārdus. Māju 1.Maija ielā viņa cēlusi kopā ar vīru desmit gadus. “Četri bērni bija, vajadzēja savu stūrīti dzīvošanai. Pa drusciņai mājiņu lipinājām, lipinājām. Vīrs aizgāja pensijā, tad arī māja tika gatava līdz galam,” saka Valentīna. No četriem bērniem vairs palicis tikai viens dēls.
Pie mājas aug kupla egle. Katru gadu uz Ziemassvētkiem tur Nukšu ģimenes bērni iekāra lampiņas. Tagad egle izaugusi liela, lampiņas tajā vairs nevar iekārt. Pie mājas ir pirtiņa, dēls to cēlis.
Agrāk Valentīna Nukša strādājusi par sētnieci, viņas pārziņā bija pilsētas skvērs pie kultūras centra, tātad arī Ļeņina piemineklis.
“Mazgāju un pucēju Ļeņina pieminekli, lai putnu nedarbi nebūtu manāmi, stādīju un kārtoju ziedus. Piemineklis bija tik augsts, reizēm bail bija kāpt augšā. Atceros reizi, kad bērni bija sanesuši ziedus pie Ļeņina. Es pirms tam biju gājusi kursos, kā labāk sakārtot ziedus. Toreiz vairāk bija sarkano un balto ziedu. Pie pieminekļa, pat bez iepriekšējas domas, noliku sarkanbaltsarkanu ziedu paklāju. Vui, ko man nācās dzirdēt! Es gan aizbildinājos, ka baltos ziedus liku tieši Ļeņinam priekšā, kā jau nevainīgai dvēselei. Nācās pārlikt visu,” atceras Valentīna.
Tā viņa vada dienas 1.Maija ielā. Pie kaimiņiem jau vairs neaizejot. Vairāk mājās dzīvojoties, “pačibinoties” pa dārzu.
“Mēs šeit esam īsti darbaļaudis. Izpalīdzīgi. Strādīgi. Cepuri nost! Cilvēki šeit mīļi un mierīgi sadzīvo. Kaimiņi zina, ka esmu slima. Sūdzējos, ka nopirktās zāles nepalīdz. Viņi, mīļie cilvēki, iedod savas zāles, lai izmēģinu, ja derēs, lai pērku. Kā labākie draugi. Visi vecie iedzīvotāji, kas šo ieliņu arī veidojuši, turas kopā. Savulaik mana kaimiņiene, kas nu jau dus zem zemes, cepa maizīti, es sēju sieru. Tad nu viena otru cienājām,” atminas Valentīna.
Māju uzbūvē pašu rokām
Nelielā baltā ķieģeļu mājā dzīvo Kononovu pāris, kas dienas kopā vadījuši vairāk nekā 50 gadus.
“1.Maija ielā mēs dzīvojam jau apmēram 30 gadus. Paši šo māju ar sievu esam cēluši, arī bērni palīdzēja. Pēc profesijas es neesmu celtnieks, pēc vajadzības gan. Dzīvot taču kaut kur vajadzēja. Visa dzīve mums šeit ir pagājusi,” stāsta Fjodors Kononovs. Viņi ar sievu ir izaudzinājuši divus dēlus. Šobrīd viens dēls dzīvo kopā ar viņiem, otrs – Sanktpēterburgā, bet Fjodors stāsta, ka viņš bieži brauc apciemot vecākus. Vecais vīrs ļoti lepojas ar viņu.
“Es jau 22.gadu esmu pensijā. Pats reizēm domāju, cik tad man īsti ir gadu – 60, 70, nē – jau 81 gads. Nesen pie manis bija ciemos kādreizējie kolēģi. Mēs tik daudzus gadus nostrādājām kopā, arī tagad visi joprojām labi sadzīvojam,” saka Fjodors.
Vecais vīrs atzīst, ka šajā ielā ir tik labi dzīvot, kā nekur citur. Arī kaimiņi ir ļoti labi.
“Es esmu īstens krievu tautības pārstāvis, latviešu valodu neesmu iemācījies, man, protams, par to ir kauns, bet vairs jau to neizdarīt, pat krievu valodā jau sāku aizmirst daudzus vārdus. Latviešu valodu saprast saprotu, bet ir arī daudz jaunu vārdu, kurus nezinu, bet tas nav šķērslis, ar kaimiņiem tāpat satiekam ļoti labi,” atzīst Fjodors.
Viņš stāsta, ka ar sievu un dēlu saimnieko pa mājām.
“Viss jāsakopj ap māju tagad pavasarī. Mums ir arī savs neliels bizness. Mēs audzējam gladiolas, limonijas un narcises un piegādājam veikalam. Šobrīd jāsagādā malka. Esam strādīgi, dzīvot jau var, galvenais, lai veselība būtu,” saka Fjodors.
Viesus uzņem tējas namiņā
Turpat netālu dzīvo Ņina Petrova ar ģimeni. “Mēs šurp atcēlāmies no Abrenes 1961.gadā, nopirkām šo māju. Šeit ir ļoti jauki, vienīgā problēma ir ceļš, gribētos, lai to noasfaltē, citādi pavasaros un rudeņos te ir dubļains. Kādreiz tepat līdzās bija arī pirts, kur labprāt gājām, žēl, ka tagad tās vairs nav. Tepat ir arī atpūtas vietiņa, bet mums arī pašiem ir liela teritorija. Mums ir mazs viesu jeb tējas namiņš, tur bieži uzņemam viesus, arī svētkus tur svinam,” saka Ņina.
Viņa priecājas, ka apkārt dzīvo labi cilvēki. “Tas ir galvenais. Kad ir grūti, apkārt ir jābūt cilvēkiem, ar ko parunāt,” atzīst sieviete.
Šopavasar pirmo reizi potē ābeli
Ginta Stipraviete 1.Maija ielā dzīvo 30 gadus. Apprecējusies un atnākusi dzīvot uz vīra vectēva māju.
“Šī iela nekad nav mainījusi nosaukumu. Laiki ir mainījušies, bet iela palikusi nodēvēta par godu Darba svētkiem. Juku laikos neviens neķērās pie ielas nosaukuma maiņas. Diemžēl pilsētā daudzi nemaz nezina, kur mūsu iela atrodas, lai arī atrodamies pašā centrā,” saka Ginta.
1.Maija iela ir starp retajām pilsētas ielām, kur novietota ceļa zīme “Strupceļš”. Ginta saka, ka tas esot izdevīgi. Pa ielu nebraukājot caurbraucēji, tikai privātmāju īpašnieki, tādēļ iela esot klusa, mierīga un jauka. “Ja pie kādas mājas piebrauc mašīna, tad to zina visi kaimiņi. Gluži kā laukos,” smej Ginta.
Ar kaimiņiem sadzīvošana esot izcili laba. Cits citam izpalīdzot. Cits par citu visu zinot. Tieši pavasarī un vasarā kaimiņattiecības tiekot īpaši veicinātas. Tad tiek pārrunātas malkas cenas un dārza stādu audzēšana.
Kamēr vēl nav sākti dārza darbi, arī Gintas mājā tiek sagādāta malka nākamajai sezonai. Šopavasar mājai nomainīts jumts. Ginta uzsākusi vēl kādu jaunu darbu – izmēģinājusi roku ābeļu potēšanā. Dārzā esot daudz “Dzidro” ābeļu, tādēļ viņa izmēģinājusi uz vienas ābelītes uzpotēt vēl citas četras šķirnes. Pumpuri esot dzīvi, un tas liecina, ka darbs būs izdevies. Atliek vien gaidīt, kādi būs augļi.
“Šeit ir jauka un saulaina dzīvošana. Šo vietu nemainītu pret citu. Man liekas, ka 1.Maija ielā ir vislabākā dzīvošana,” saka Ginta.
