Ar svētku torti, kuru rotāja skaitlis 100, ar šampanieti, ziediem un dāvanu – 100 latiem – vakar skaistajā dzīves jubilejā gulbenieti Leokadiju Krievu sveica Gulbenes pilsētas domes delegācija – priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs.
Ar svētku torti, kuru rotāja skaitlis 100, ar šampanieti, ziediem un dāvanu – 100 latiem – vakar skaistajā dzīves jubilejā gulbenieti Leokadiju Krievu sveica Gulbenes pilsētas domes delegācija – priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs, vietnieks Valtis Krauklis un Sociālās aprūpes centra vadītāja Anita Sirmā.
“Simtgadniece bija omulīga. Viņa mūs sagaidīja ar dziesmu,” saka N.Stepanovs. “Viņa dziedāja jau visu dienu no paša rīta un arī ciemiņiem nodziedāja garu dziesmu. Taisni brīnums, tur taču ir tik daudz vārdu, ko atcerēties. Ciemiņiem jubilāre dziedāja par mīlestību,” laikrakstam saka gaviļnieces mazmeita Iluta Rudzīte.
Mazmeita stāsta, ka visu mūžu babiņa, kā viņu mīļi dēvē mazbērni, savu dzimšanas dienu svinējusi tikai un vienīgi 8.martā, apvienojot šos svētkus ar Starptautisko Sieviešu dienu.
“Man visu mūžu bija licies, ka viņas dzimšanas diena ir šajā datumā. Kad babiņai pienāca 100. dzimšanas diena, pārsteigta uzzināju, ka patiesībā viņa ir dzimusi 12.martā,” saka Iluta.
Viņa bilst, ka vecmāmiņas mūžs bijis sūrs, sīksts, traģisku mirkļu un zaudējumu pilns, taču reizē arī gaišs un mīlestības caurstrāvots. Leokadija ir no Ludzas puses, taču latgaliski runāt neprot, allaž runājusi latviešu literārajā valodā. Viņa nav gājusi skolā, lasīt neprot. Toties visu mūžu ir krietni un smagi strādājusi. Uz Gulbeni atvedušas kalpu gaitas. Padomju gados Leokadija strādājusi Gulbenes dzelzceļā. Laulībā ir izauklējusi četrus bērnus, starp tiem arī dvīņus, bet nu jau vīrs un divi bērni ir guldīti zemes klēpī. Izturēt smagos brīžus un nezaudēt dzīvesprieku palīdzējusi dziesma. Pensijas gados Leokadija dziedājusi darba veterānu korī, kamēr vēl bijis spēks aiziet uz mēģinājumiem.
“100 gadu jubileja babiņai ir kā Dieva dāvana. Smagu un grūtu dzīvi viņa ir nodzīvojusi,” stāsta mazmeita. Leokadijai piemīt stipra veselība un gara možums, taču pēdējā laikā viņai kļuvis grūti staigāt. Ilgus gadus viņa dzīvojusi Malas ielā, bet tagad – pie meitas Ainas dzīvoklī Skolas ielā. Babiņu samīļot ik dienas atskrien pārējie mīļie – dēls Gunārs, mazmeitas Iluta un Solvita, kā arī četri mazmazbērni – Arvis, Nauris, Niks un Evelīna.
“Es, jau maza būdama, kad mani babiņa auklēja, domāju un vēlējos, kaut mana vecmāmiņa dzīvotu mūžīgi un nekad viņu nebūtu jāvada kapu kalniņā. Tā arī noticis. Ir tik labi, ka mīļš cilvēks ir blakus,” saka Iluta.
