“Dzintaru” lauku mājā Beļavas pagastā dzīvo desmit jaunieši un bērni no 2 līdz 19 gadu vecumam.
“Dzintaru” lauku mājā Beļavas pagastā dzīvo desmit jaunieši un bērni no 2 līdz 19 gadu vecumam. Tie ir Daces Baltiņas pieci miesīgie un pieci audžubērni. Kopā ar vīru Ilvaru tā ir viena liela ģimene.
Dace saka: “Bez vīra blakus, bez stiprā pleca, muguras… Bez tēva šī lielā ģimene nevarētu pastāvēt. Pēdējais vārds mūsu mājās pieder tēvam. Mums nav matriarhāta, ir patriarhāts.”
Un vēl “lielā mamma” saka, ka viņas mājās neviens bērns nepazīst žagaru. Ja kāds ir pārlieku satrakojies, dusmīgs, tad viņš jāved malā, lai pasēž, pārdomā dzīvi, nomierinās. Ar to pietiek. Vardarbību šajā ģimenē nepieļauj. Dace pati to reiz ir izbaudījusi uz savas ādas, tāpēc zina, ka sāp ne tikai miesai, sāp arī dvēselei. Un to nedrīkst pieļaut. Tas ir grēks.
Visi satiekas virtuvē
Dace stāsta, ka ģimenes mājai ir “bērnu gals” (ar Gulbenes pašvaldības gādību bērni ir tikuši pie divstāvu gultām, kas mazajiem ļoti patīkot) un “vecāku gals”. “Bērnu galā” esot gana vietas, kur mazuļiem izskrieties. Savukārt lielie bērni ir atraduši klusākus stūrīšus un vietu trenažieriem.
Pa vidu ir virtuve, kas ir ģimenes pulcēšanās vieta. Tā ir mīļa vieta mājā. Varbūt pat pati mīļākā vieta.
Dacei un Ilvaram otro gadu ir audžuģimenes statuss. Vīrs diendienā iet darbā, pelna maizi. Tikmēr sieva, kā viņa pati saka, ir “lielā mamma”. Tā ir viņas profesija – būt mammai un par to saņemt algu. Tie ir 80 lati mēnesī neatkarīgi no bērnu skaita audžuģimenē. Papildus katra pašvaldība, no kuras nācis audžuģimenē ievietotais bērns, viņam maksā uzturnaudu. Šī summa katrai pašvaldībai ir cita. Šobrīd tie ir 80 lati kādam Rīgas bērnam un kopumā 175,50 lati par trim bērniem – diviem brālīšiem un māsai. Papildus kopš pagājušā gada jūlija Dace saņem arī ģimenes pabalstu, kas ir atkarīgs no bērnu skaita. Tie ir desmit lati par katru bērnu.
Dace, teju latviešu valodas un literatūras skolotāja (savulaik nepabeigts 5.kurss, studējot klātienē Latvijas Universitātē), ir priecīga par gūto izglītību, jo mammas darbā noder visas kādreiz kaut kur gūtās zināšanas – lasītais, kursos, semināros saklausītais.
“Kad bērni paaugsies un izmācīsies augstskolās, tad savējo pabeigšu arī es,” ir apņēmības pilna Dace.
“Lieli bērni – lielas rūpes, mazi bērni… ir vieglāk, ka klēpi spiež, nevis sirdi. Kad pašas bērni jau bija paaugušies, man bija iekšēja vajadzība ģimenē rūpēties par mazuļiem. Tā kļuvām par audžuģimeni, iepriekš tam gatavojoties, mācoties, pierādot varēšanu. Bez mana vīra un tēva ģimenē tas nebūtu iespējams. Viņš mums ir stingrs, bet taisnīgs,” saka Dace.
Audžuģimene dod māju sajūtu
Kāpēc bērni nonāk audžuģimenē? “Man šķiet, ka tas notiek tikai tāpēc, ka ir dzīves apjukuši vecāki, kas netiek galā ar saviem pienākumiem. Kaut kas dzīvē sagriežas… un viņiem nav spēka ieķerties un noturēties. Tad vecāki “krīt” paši un līdzi velk bērnus. Bērns nonāk audžuģimenē. Taču šī situācija ir kā runga ar diviem galiem. Tas tāpēc, ka bērnam ir vajadzīga īstā mamma un tētis. Lai kā klātos īstajās mājās, tās ir šo bērnu mājas. Bērns vienmēr ilgosies pēc īstajām mājām. Mēs nevaram pārveidot šo situāciju, pārveidot dzīvi. Mēs, audžuģimenes, varam tikai uz brīdi, kamēr mums ir uzticēti svešas mātes bērni, mīlēt viņus kā savējos un dot to, ko varam, ko spējam iemācīt. Varam samīļot, pabarot. Bet šie bērni vienalga tāpat kā vilcēni skatās uz mežu, skatīsies uz savu īsto māju pusi,” saka Dace. Viņa tic, ka daudz ko ģimenēm ar bērniem, kas nonākušas grūtībās, var palīdzēt pašvaldību sociālie darbinieki. Ar labu vārdu, ar uzmundrinājumu! Reizēm pietrūkstot tieši labā vārda.
Dace visvairāk, protams, ikdienā ir klāt mazajiem bērniem. Ir gatava palīdzēt mazajiem skolniekiem mācībās. Taču viņa vienmēr ir izvēles situācijā – tagad palīdzēt mazajiem vai lielajiem? Ja palīdz lielajiem, tad mazie ir jāsūta uz rotaļistabu. Bet to izdarīt ir grūti. Mazajiem nepārtraukti ir miljards jautājumu, un kādam uz tiem ir jāatbild!
“Matemātikā es absolūti palīdzēt nevaru. Taču mūsu mājās ir lielie bērni – trīs vidusskolēni – viņi var palīdzēt mazākajiem skolēniem. Mēs, vecāki, palīdzam krievu valodā. Tad es kā latviešu valodas skolotāja palīdzu. Dzejolīti iemācīties. Sameklēju grāmatu, kuru man prasa bērni. Ja viņi man lūdz palīdzību, tad to arī saņem,” saka Dace.
Vai sauc par mammu?
Kā ir ar maģisko vārdu – “mamma”? Vai visi bērni ģimenē Daci dēvē šajā vārdā? Viņai ir sava pieredze. Vasarā ģimenē skolas brīvdienās dzīvoja divi pusaudži – brāļi. Puikas no bērnunama. Tāpēc ģimenē bija uzreiz seši pusaudži. Tas bijis liels izaicinājums. Vai Dace tika galā? Viņa rausta plecus. Bijis pārāk grūti. Pusaudži ir sarežģīti, viņi mēdzot pateikt ko tādu, par ko Dacei ir jāraud, kaut nevajadzētu. Tomēr viņa raud.
Par vārdu “mamma”. Jau otrajā nedēļā, dzīvojot audžuģimenē, šie divi puikas jautājuši atļauju saukt Daci par mammu. “Tad… Tad attieksme pret bērnu mainās. Šķiet, ka vairs nav atkāpšanās ceļa. Ar vārdu “mamma” bērns ir tevi nopircis,” saka Dace.
Tagad… šo divu puišu šajā audžuģimenē vairs nav. “Taču mēs elektroniski sarakstāmies. Varbūt tā ir sakritība, bet pēc puiku viesošanās mūsu ģimenē viņu tēvs sācis interesēties par bērniem. Tagad bērni uztur ciešu kontaktu ar savu bioloģisko tēvu, vecmāmiņu. Par to ir prieks,” saka Dace.
Otro gadu audžuģimenē dzīvo Sergejs. Viņš Daci sauc par mammu un Ilvaru – par tēti. Savukārt Gulbenes mazuļiem Dace sākumā bijusi tante, bet vēlāk viņi sākuši audžumāti dēvēt vārdā – par Daci. Tiesa, reizēm pār lūpām izsprūkot vārdiņš “mamma”. Mazie bērni esot tie, kas naivi un patiesi parāda savu mīlestību. Viņi nebaidās un prot mīlēt. Dace atzīst, ka ar pusaudžiem ir daudz grūtāk, viņu iekšējā pasaule, mīlestība ir apslēpta.
Vienmēr starp maziem bērniem
Dace saka: “Kopš sevi atceros, vienmēr esmu bijusi starp maziem bērniem. Mana mamma bija bērnudārza vadītāja. Viņa ir cilvēks, kas visu sevi atdeva darbam. Tās nebija oficiālās astoņas stundas. Viņa visa bija darbā. Arī man, agri apprecoties, cits pēc cita pasaulē nāca četri bērni. Es tā gribēju. Diemžēl pirmā laulība nāca ar rūgtu pieredzi. Vīrs bija greizsirdīgs, kad iedzēra – vēl jo vairāk. Es zinu, ko nozīmē vardarbība ģimenē. Ir jāsaprot, ja vīrs pret sievu paceļ roku trīs reizes, tad tas nekad nebeigsies. Es zinu, ko nozīmē bēgt no mājas kopā ar bērniem, slēpties. Rezultātā paliku viena ar četriem bērniem. Paši tuvākie, nezinādami, kā man palīdzēt, novērsās. Bija jākuļas vienai. Ai, bija daudz sūru vārdu. Nereti paši tuvākie žēlojot saka skarbus vārdus, pārmet, kāpēc sievietei ir tik daudz bērnu, retoriski vaicā, vai viņa izsargāties nav pratusi, vai tad nevarēja “atbrīvoties”. Manuprāt, tas viss ir tuvāko bezspēcības un izpratnes trūkuma dēļ. Jā, daudz bērnu nozīmē daudz rūpju. Bet nav jau tik traki! Tās rūpes ir patīkamas! Es nevaru sevi iedomāties kā izglītotu, materiāli nodrošinātu sievieti un… bez bērniem. Es tā nekad negribētu! Es nevaru sevi iedomāties bez bērniem! Un tad bija mīlestība. Mans otrais vīrs Ilvars. Mūsu kopīgais bērniņš. Cita laulība, cita pieredze. Un es sajutu, ka vēlos vēl mazus bērnus ap sevi. Man vajag redzēt, just ap sevi mazos, kuros redzu attīstību, pārmaiņas no dienas dienā. Tad bija neveiksmīgs bizness – “Raibumiņi” jeb bērnu rotaļu grupa, vieta, kur īslaicīgi atstāt bērnus. Izrādījās, ka nevaru, neprotu paprasīt naudu par bērnu mīlēšanu. Un tad pagasta sociālais darbinieks man piedāvāja iespēju kļūt par profesionālu mammu. Tā es biju mājās, kur mājās jau bijām astoņi cilvēki. Ēst jātaisa, māja jākurina, jākopj… Tā bija iespēja kļūt par audžuģimeni un darīt kādam bērnam kaut ko labu.”
Kuru interesē materiālās vērtības?
Dace saka – viņa ir pāraugusi izpratni un vajadzību pēc materiāli situētas dzīves. Mīlestība, bērni, saticība, rūpes citam par citu – tas Dacei un viņas vīram Ilvaram ir galvenais dzīvē. Bērniem? Viņus materiālā pasaule vilina. Un vecāki to saprot un respektē. Vispirms kopīgi tika sarūpēts dators, interneta pieslēgums. Lielie bērni vasarā strādāja, lai īstenotu šo sapni. Ir! Tagad viņi sapņo par digitālo videokameru. Dace un Ilvars zina, ka būs arī videokamera. Kāpēc lai nebūtu? Visiem skolas vecuma bērniem ģimenē, izņemot vienu meitiņu, ir katram savs mobilais tālrunis. Arī tai vienai meitenītei apsolīts, ka uz Ziemassvētkiem viņa tiks pie sava “mobilā”. “Mēs ārkārtīgi ātri pierodam pie jaunajām tehnoloģijām un neuztveram tās vairs kā luksusa lietu. Tā ir nepieciešamība! Mobilie tālruņi mūsu ģimenes skolas bērniem ir vajadzīgi tālab vien, lai mēs savstarpēji varētu sazināties,” skaidro Dace.
Māte – tas ir labs darbs
Būt mātei – vai tad tas nav sabiedrībai nozīmīgi? Vai sieviete māte nav pelnījusi, lai sabiedrība biežāk viņai pasaka paldies par šo labi, godīgi un no sirds paveikto darbu – bērnu radīšanu, jaunās paaudzes audzināšanu?
“Kā audžumāte es jūtos vairāk novērtēta nekā iepriekš, būdama savu piecu bērnu māte. Žēl, ka ir tā. Tas sāp,” saka Dace. Neko daudz jau nevajagot. Tikai paldies, tikai atzinību, tikai labvēlību, labus vārdus. Tieši to nereti pietrūkst. Pietrūkst arī sarunu. “Mammām, tēviem arī vajag izglītoties, mainīties pieredzē par bērnu audzināšanu, par problemātisku situāciju risināšanu. Es vēlētos sapulcināt vecākus, kam ģimenē ir četri pieci bērni. Mums būtu, par ko parunāt. Es aicinātu šos vecākus sazināties ar mani, zvanīt (mobilais tālrunis 9703452),” saka Dace.
Audžuģimene
Mamma – Dace Baltiņa.
Tēvs – Ilvars Sermuss.
Bērni: Elviss (19), Rihards (18), Justīne (15), Inga (13), Jānis (11), Norberts (6), Kārlis (5), Rinalds (4), Sergejs (3) un Elīna (2).
