* * *

Izdziedi man savu pasauli un uz pušu plēstas zemes noliec.

Izdziedi man savu pasauli
un uz pušu plēstas zemes noliec.
Tur man paklupt, tur man piecelties,
mīlēt, pamosties un tālāk dzīvot.

Izdziedi man tā, lai nedaudz sāp,
tā, lai ilgi jābrien vēl pa kāpām.
Tad es skatīšos daudz savādāk
un daudz savādāk pēc tevis tiekšos.

Vakars tumst un mazliet paliek žēl
izsapņotas pasaules bez malām.
Laiski mani pirksti meklē vēl
paša izmisumā vakardienu.
* * *
nāc iesim iztrallināt vasaru
un nevaicāsim vai to drīkst
vai drīkst pūst taures visu nakti
un tā joprojām vēl arvien

par labskanību nedomāsim
par visu to gan vēlāk būs
vai vienmēr jābūt iesprostotiem
vai vienmēr jābūt pareiziem

mēs nevēlamies lai mums māca
kā dakšiņu pie mutes likt
no kuras puses zirgu seglot
un kā mums mīlā atzīties

nāc iesim iztrallināt vasaru
nu vismaz to kas mums vēl ir
krist sūnu pēlī kaut vai mitrā
un spoguļoties debesīs
Arvis Degums