***

Svētvakarā. Neviens nekur neiet.

Svētvakarā
Neviens nekur neiet.
Silti, smaržīgi alkšņu dūmi
lodā tepat ap jumtiem
un debesīs nekāpj.
Siltā ierē maizīte rūgst,
balti, mīksti pīrāgi būs,
māte pelēku dvieli paklāj.
Sārto saule tepat aiz rūts,
tepat aiz mežu sētas mulst –
ar roku var satvert.
Vecaistēvs pirti kur,
brīdi debesīs skatās,
pasmaida bārdā plati.
Ziemassvētki.
Daiga Sliņķe
* * *
Es nezināju, ka var tā iemīlēt –
no pirmā vārda.
No vārda svara, skaņas
un no vibrācijām.
Es nezināju, ka var ieaugt tā –
no tikko izdiedzētas skaņas,
no glāstiem izlijušas veldzes.
Es nezināju, ka var uzplaukt tā –
no saules stara skopa
pieskāriena,
no aizgājušas vasaras
un tālē izgaistošas varavīksnes.
Es nezināju, ka var sāpēt tā –
no pirmā vārda atbalss,
no izslāpušas skaņas,
no lietū aizlijušas atvasaras.
Iveta Krūmiņa