Es tevi ietinu savā saulainā mīlestības lakatā, un tu pa mazu spraudziņu vēroji pasauli.
Es tevi ietinu savā saulainā
mīlestības lakatā,
un tu pa mazu spraudziņu
vēroji pasauli.
Ziemā tev tur bija omulīgi, silti,
bet pavasarī tu kā zeltains tauriņš
ar atvērtu sirdi aizlidoji
pretī rudzpuķu zilajam
debesu paklājam
un tikai vēlā, tumšā
un zvaigžņotā vakarā,
noguris un piekusis,
aizmigi mūsu mīlestības lakatā.
