* * *

Lai izgaist krasti, lai mana mute žūst – tu būsi šovakar kā sulīgs ogu ķekars.

Lai izgaist krasti,
lai mana mute žūst –
tu būsi šovakar kā sulīgs ogu
ķekars,
tu būsi lazda auglīga un sīksta,
un vārdu savu aizmirsusi lūgsi,
tu būsi rēta, iekosta man plecā.
Lai izgaist krasti,
lai plaksti tavi trīs,
tu, lidot iemācītā, lidot mani māci.
Tu neesi balss, tu šobrīd esi čuksts,
un manas pirmatnības avots
neizdzerts.
Lai izgaist krasti,
lai airi laivām lūzt,
lai tuvums tavs man cauri līst,
un piebriedusi zvaigzne lejup krīt
un norauj līdz kaut visas debesis.
Lai izgaist krasti,
lai mana mute žūst,
tu esi sīrups, kas pār malām līst,
tu esi mana pulsa zemapziņa,
jo, kā gan savādāk vēl nezināmai
dzelmei
mēs labprātīgi kopā atdotos.