Šis vējš runā tavā balsī un nakts raugās tavām acīm.
Šis vējš runā tavā balsī
un nakts raugās tavām acīm.
Es domāju tavas domas
un neuzdrošinos skaļi sacīt;
tas viss ir no vēja,
no sapņa,
no varavīksnes pusapļa.
Viss zudīs ar ziemas salnām,
ar leduspuķēm baltām.
* * *
Ar prātu zinu, ka varu
paveikt to, ko daru.
Ar sirdi jaušu – nepavilkšu
uzkrauto stresa kravu,
jo nevaru aizvērt acis,
aizspiest ausis,
aizslēgt sirdi.
Svešai sāpei,
kuru redzu un dzirdu,
savai sāpei,
kura nomoka sirdi.
Ko lai daru –
ar savu un svešu sirdi?
Sibilla
