Reklāma par gaidāmu melnādainā Nigērijas sludinātāja, kristieša Anselma Madubuko ierašanos Gulbenē bija efektīga. Pastkastītēs īsi pirms tam izplatītās reklāmas lapiņas saintriģēja. Bija piesolīta tikšanās ar velna izdzinēju.
Reklāma par gaidāmu melnādainā Nigērijas sludinātāja, kristieša Anselma Madubuko ierašanos Gulbenē bija efektīga. Pastkastītēs īsi pirms tam izplatītās reklāmas lapiņas saintriģēja. Bija piesolīta tikšanās ar velna izdzinēju.
Sludinātājs nodēvēja sevi apustuļa vārdā. Jaunajā Derībā gan ir minēti tikai 12 apustuļi un 13., kas nāca Jūdas vietā. Katoļi uzskata, ka mūsdienu baznīcu vada pāvests – Jēzus Kristus vietnieks, vienīgais tiešais apustuļa Pētera pēctecis, nemaldīga autoritāte ticības un tikumības jautājumos.
“Nāc un saņem savu brīnumu!” aicināja kristīgā draudze “Jaunā paaudze” izplatītajā reklāmas lapiņā. Un Gulbenes kultūras centrā 1.maijā pulksten 16.00. Sanāca klausītāji no Gulbenes, Alūksnes, Balviem, Madonas, Ogres, Tukuma, Rīgas un pat Kauņas.
Ir jāinvestē debesu valstībā
Sākumā zālē skanēja vienīgi Dieva dziesmas. Valdīja prieks, un pamazām ticīgie tuvinājās tai ekstāzei, kāda parasti pārņem “Jaunās paaudzes” dievkalpojumu laikā. Uzraksts tribīnes vietā uz skatuves vēstīja, ka šodien te valda “New generation”. Globalizācija draudzē, ticībā un velna izdzīšanas procedūrā. Arī gluži nevainīgais latviešu pasaku un teiku velniņš šeit piedzīvo pārradīšanu sātanā. Kad priekšā iznāca mācītājs Rolands Bračs, nebija divu domu, ka Dievam ir jāsūta “mesidžs” un ir jāinvestē debesu valstībā. Tāds ir veids, kā uzrunāt vienam otru ticībā tā, lai tas būtu iedarbīgi, saprotami. “Vai esam gatavi saviem ziedojumiem?” jautāja mācītājs. Pamudinājums ziedot dievkalpojuma laikā atskanēja vairākkārt.
R.Bračs runāja, ka vēlas Gulbeni redzēt kā Ēdenes dārzu, no kura ļaudis nebēg prom uz Īriju, Ameriku. Nigērijas sludinātāja pieteikums nebija tik efektīgs kā solījums iepriekš izplatītajās reklāmas lapiņās. “Negaidiet Holivudas trikus. Nekā tāda nebūs,” teica viņš. A.Madubuko uz skatuves kāpa kopā ar tulci. Diemžēl tulkojums bija tikai krievu valodā. Tāpēc, iespējams, ne visiem bija pilnībā saprotams, ko stāstīja sludinātājs. Viņš runāja par svaidīšanu, ko sniedz Svētais Gars un kas vajadzīga ikvienam.
A.Madubuko runāja, ka ne cilvēks, ne baznīca nevarot gaidīt, ka “svaidījums” saglabāsies vienā līmenī nemainīgi, tas mēdzot samazināties vai palielināties (tas prasot upurus) un varot arī zust. Viņš mudināja ticīgos izstiept rokas pretī Dievam, lūgties lielāku “svaidījumu”, Lūgties tā pavairošanu. Sludinātājs aizrādīja, ka Latvijā ļaudis neprot lūgties skaļi, baidās pateikt Dievam pilnā balsī, ko vēlas. Bet vispirms bija vārds. Ja netiek pateikts vārds, nav lūguma, tas nav izrunāts un tāpēc nav saklausīts, nav uzklausīts un, visticamāk, netiks piepildīts. Tātad arī kluso kristīgā latvieša lūgšanu ir skārusi globalizācija. Latvietim ir jāmācās lūgt pa jaunam? Skaļi?
Viņš nāca kā apustulis?
Tad A.Madubuko paziņoja: “Es te kā apustulis.” Kāds zālē jau šņukstēja. Kāds paģība. Ekstāze arvien jūtamāk piepildīja telpu. A.Madubuko uzmanīgi vēroja publiku, pa brīdim viņš ieturēja izteiksmīgu pauzi. Eiropas Savienība, Apvienoto Nāciju Organizācija nevarot mums palīdzēt uzvarēt sātanu pārdabiskajā pasaulē. Šai cīņai vajagot arvien atjaunotus ieročus. “Pārstājiet domāt, ka jūs nekas neesat. Jūs kaut kas esat!” teica A.Madubuko. Viņš aicināja pienākt viņam tuvāk tos, kas tikko vai nesen iestājušies draudzē. Tad sekoja aicinājums ieiet blakuszālē pie draudžu mācītājiem, lai varētu apmainīties ar kontaktinformāciju. Pēc tam jaunie kristieši kopīgi lūdzās un saņēma “svaidījumu”. A.Madubuko teica – skaitīšot līdz septiņi. Pie skaitļa “viens” klātesošajiem jāaizver acis un ar izstieptām rokām jālūdzas, jāizsaka skaļi savas vēlmes. Pie “divi” – dziļa ieelpa un izelpa. Pie “trīs”tas pats. Daži gribot redzēt, lai ticētu, bet Dievs sakot – tici, lai redzētu. “Bez ticības Dieva nav,” teica A.Madubuko. Pie skaitļa “septiņi” viņš ticīgajiem piešķiršot spēju “runāt mēlēs”. Daudzi tapšot izārstēti. Cilvēki, šķiet, ticēja un gaidīja šo brīnumu. Iepriekš redzēju, kā apustulim pietuvojās kāds vīrietis ratiņkrēslā. A.Madubuko atkārtoja atkal un atkal, ka viņš ir atbrīvots, lai viņa spēks dziedinātu ikvienu. Atkāpsies ļaundabīgi audzēji, vietā ieies mugurkaula skriemeļi, zudīs atkarības, mainīsies likteņi… Tik vilinoši solījumi. Žēl, ka nebūs lemts uzzināt, vai tie piepildīsies. Taču zinu skaidri, ka mana migrēna tobrīd pat bija atkāpusies, izgaisusi. Jutu siltumu plūstam no sludinātāja. Māņi vai patiesība, iedoma vai realitāte?
Netulkojamā “runāšana mēlēs”
Un tad bija iespēja redzēt un dzirdēt, kā tauta “runā mēlēs”. Tā sauc nesaprotamu skaņu kopu eksaltētu izstostīšanu. Tā pieņemta dažās brīvajās baznīcās. Arī “Jaunajā paaudzē” novērtē šādas ekstāzes pārdabisko sevišķumu.
Dievkalpojums jau bija ildzis vairākas stundas. Un tad sekoja fināls. A.Madubuko dziedināja ar Svētā Gara uguni. Vispirms viņš sauca pie sevis mācītājus, tad pārējos. Ļaudis ļima no apustuļa pieskāriena pierei. Drīz vien A.Madubuko talkā sauca pārējos mācītājus. Darba bija daudz, lai “svaidītu” ikvienu, kas to vēlējās. Kāda kundze pēc šīs procedūras paziņām čukstēja, ka cerot – būs palīdzēts sāpošajai rokai. Tikai tad viņa ticēšot piesolītajai velna izdzīšanai. Lai Dievs dod! Bet kāda cita paziņa, kas ir pārliecināta katoliete un uz šo pasākumu atnāca tikai ziņkārības mākta, dalījās pārdomās: “Tas ir savādi, ka no Svētā Gara pieskāriena ļaudis ļimst. Vajadzētu lidot.” Bet kāda cita sarunbiedrene iebilda: “Zemāk par zemi jau nenokrist.” Vēl cita šā pasākuma dalībniece dalījās pārdomās, ka redzētais viņu neatstājis vienaldzīgu. Esot sajūsminājusi A.Madubuko gudrība. Bijusi sajūta, ka viņš dara Dievam tīkamu darbu. “Tomēr nekas man un maniem draugiem nespēs aizstāt tradicionālo, pareizticīgo baznīcu,” teica viņa. Un vēl viņa piebilda: “Ja mans mācītājs zinātu, ka esmu šeit bijusi, viņš dusmotos.”
Dievkalpojums bija kā saviļņojošs šovs. Visi klātesošie – tā dalībnieki. Tas ilga vairākas stundas. A.Madubuko strādāja godprātīgi. Noslēgumā mācītājs R.Bračs sacīja: “Es saņēmu to, ko biju gaidījis.”
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Anselms Madubuko.
– Vecums: 47 gadi.
– Ģimenes stāvoklis: precējies, ir sieva un 3 bērni.
– Dzīvesvieta: Nigērija.
– Studējis: Svētā Gara universitātē, mācības beigsies, kad uz Zemes atgriezīsies Jēzus.
***
Uzziņai
Velns – jods, jupis, sātans, Lucifers, līkcepure, nelabais, misiņbārdis, nešķīstais, Mefistofelis, belcebuls. Katrai tautai, arī latviešiem, ir savs pagāniskais velns, kas atšķiras no sātana kristiešu izpratnē. Latviešiem pagāniskais velns nemaz nav tik šaušalīgs, drīzāk – nerātns.
Velnišķīgs – velnišķs, sātanisks.
Velna apsēsts – nelabā (sātana) apsēsts, nešķīsts.
Velna māceklis – cilvēks, kas dara ļaunus darbus.
Velnu dzīt – jokoties.
(No dažādām vārdnīcām)
***
Mēs mēdzam teikt…
– “Atkāpies, sātan!” (Retro, satana! (lat.)) Saka, atvairot stipru kārdinājumu. Šos vārdus Jēzus teica tuksnesī, kad sātans centās viņu kārdināt.
– “Acis kā pekle.” (Pekle – elle.)
– “Ellē dzīvodams, ar velniem nestrīdies.” (Par prasmi sadzīvot.)
– “Velns velnam bārdu neplēš.” (Savējie sapratīs.)
– “Velns nav tik melns, kā to mālē.” (Jebkurā situācijā un cilvēkā saskatīt arī labo.)
– “Melns kā velns.” (Salīdzinājums.)
– “Velns dīda.” (Uzvedības skaidrojums.)
– “Par naudu pat velns danco.” (Uzpērkamība – netikums.)
– Tas velns nav tik ļauns kā viņa kalpi. (Bez prāta nekritiski sekot ļaunam cilvēkam vai ļaunam nolūkam.)
– “Elles krāsns un kunga vēders nav piepildāmi.” (Kaklakungs nepiesātināms kā pats nelabais.)
– “Kungs virs zemes, kungs ellē.” (Netaisnīgie, ļaunie, nelietīgie, bet veiksmīgie ir kā velni zemes virsū.)
(No latviešu folkloras krājuma)
