Ir rudens. Ābele pie kājām vēlīgi nomet tumšsarkanu ābolu, pie gaišās vējjakas cieši un neatlaidīgi turas dzeltenbrūna koka lapa, it kā gribēdama izsekot gājēju, kas īpaši nekur nesteidzas. Patiesībā cilvēks pats nekur nesteidzas.
Ir rudens. Ābele pie kājām vēlīgi nomet tumšsarkanu ābolu, pie gaišās vējjakas cieši un neatlaidīgi turas dzeltenbrūna koka lapa, it kā gribēdama izsekot gājēju, kas īpaši nekur nesteidzas. Patiesībā cilvēks pats nekur nesteidzas. To dara tikai laiks. Tas citu pēc citas atskaita dienas un mēnešus, savirknē gadus desmitos.
“Astoņdesmit, šodien tev – astoņdesmit!” nedzirdami sauc visa apkārtējā pasaule, kuras neatņemama daļa ir arī gulbeniete Zenta Krustozoliņa. Rudens jubilārei dāvanā pasniedz saulainu atvasaru, pilnu ar lapu zeltu, vēja stabules izspēlē visas viņas dziedātās dziesmas, bet ziedi – tie runā bez vārdiem.
“Ja man pietiktu spēka vēl kādreiz aizbraukt uz dzimto pusi, bet tās nebeidzamās sāpes. Tās neļauj aiziet pārāk tālu no gultas. Tik vien, cik līdz tuvējiem veikaliem. Esmu jau pieradusi būt viena, lai gan nav viegli atteikties no aktīvās sabiedriskās dzīves, bet manos gados, kad spēka kļuvis mazāk, jātaupa atlikušais. Šogad uz senioru kori un ansambli “Sarma” dziedāt laikam neiešu, kāda nozīme to darīt, ja veselības dēļ nekur nevaru aizbraukt? Pietiks ar ansambli “Latgalīte”,” Zenta domā, dziļi ieelpojot jubilejas ziedu smaržu, kas tā atgādina bērnību, nelielo māju ciematā, mazo veikaliņu, taku uz skolu un draugus.
“Mans tēvs bija robežsargs. Viņš strādāja arī robežsargiem domātajā veikalā, tāpēc kopš mazotnes grozījos visiem pa vidu. Varbūt tāpēc vēlāk arī visu savu dzīvi saistīju ar tirdzniecību. Tēvs ilgu laiku strādāja arī par grāmatvedi. Ģimenē bijām četri bērni – divas māsas un divi brāļi. Viens brālītis piecu gadu vecumā noslīka. Arī māsa jau mirusi. Tā nu divi ar brāli Valdi vēl esam šodien palikuši. Viņš man daudz palīdz.”
Dažādi izvijies Zentas dzīves ceļš. Ne visu šodien iespējams atsaukt atmiņā un izstāstīt. No Kacēnu sādžas, ienākot krievu armijai, visa ģimene pārcēlusies uz Liepnu, kur tolaik mitusi Zentas vecmāmiņa. “Kara gados daudz ko piedzīvoju, kādu laiku biju pat Vācijā,” sirmgalve uz brīdi pieklust.
Divas nedēļas ceļā uz mājām
“Tēvu apcietināja, bet nekur tālu neaizsūtīja, tikai līdz Pleskavai, bet tad tur vācieši “iedzina ķīli” un tēvu atbrīvoja. Viņš baidījās, ka atkal netiek apcietināts, tāpēc vienu reizi, kad viņam ar grāmatvedības dokumentiem vajadzēja braukt uz Rīgu, es posos līdzi, bet atpakaļ uz Liepnu neatbraucām. Šodien domāju, ka liktenis mūs ir pasargājis, jo kuģis, ar kuru mums no Ventspils vajadzēja braukt uz Vāciju, ceļā nogrima. Mēs aizbraucām ar nākamo, tāpēc kara beigas sagaidījām Vācijā, bēgļu nometnē. Ja manis nebūtu, tēvs bēgļu nometnē nebūtu izturējis, jo viņam bija slikta veselība. Dzīvojām barakā, gulējām divstāvīgās nārās un no rīta līdz vakaram kopā ar citiem piedalījāmies rūpnīcas celtniecībā. Nebija viegli, jo, kad aizbraucām uz Vāciju, man bija tikai 14 gadu. Kad Vācija kapitulēja, izgājām filtrāciju, nokļuvām krievu zonā un mūs pa etapu atsūtīja atpakaļ. Divas nedēļas ar smago automašīnu braucām mājās uz Latviju. Labi, ka bija silts laiks, citādāk neizturētu. Nekad nedomājām, ka abi varētu palikt Vācijā.” Zenta nerunā par atkalredzēšanās prieku, par sen neizjusto mājas mieru. To viņa kā lielu dārgumu joprojām glabā atmiņās un ar skatienu apmīļo senās fotogrāfijas. Domām nevajag vīzas, lai šķērsotu valstu robežas, tās ceļo, kur vien tīk. Arī Zenta noliek viskrāšņākos atmiņu ziedus uz brālīša kapa mazā kapsētā Krievijas ciematā.
Otrā izlaiduma audzēkne
“Izlēmu, ka ir vajadzīga izglītība un uzreiz pēc kara iestājos Rīgas kooperatīvajā tehnikumā, lai mācītos par prečzini. Lepojos, ka esmu otrā izlaiduma audzēkne. Mācības tehnikumā bija mana vēlme izrauties no lauku ikdienas, kur ziemā vajadzēja izstrādāt noteiktu meža normu un darīt vēl daudz ko citu. Es gribēju dzīvot kaut mazliet citādāk. Pēc trīs gadiem tehnikumu pabeidzu jau kā Krustozoliņa, jo mācību laikā iepazinos ar savu vīru Miervaldi, kurš bija mans grupas biedrs. Apprecējāmies un abi saņēmām nosūtījumu darbā uz Aizputi, kur nodzīvojām 12 gadus, bet 1962.gadā Miervaldi pārcēla darbā uz Gulbeni. Kas cits man atlika, kā vien posties līdzi vīram. Pati nevaru noticēt, ka tikai kādreizējā universālveikalā vien par direktora vietnieci esmu nostrādājusi 31 gadu. Tie bija nemiera pilni gadi. Visur bija vajadzīga pazīšanās. Neiztikām arī bez “kukuļiem”. Visur valdīja viens vienīgs blats, īpaši tad, kad veikalos trūka pārtikas. Atceros, ka tad, kad kādu rajona darba pirmrindnieku sūtīja uz Maskavu vai kādu citu valstiski nozīmīgu pasākumu, viņu mums vajadzēja apģērbt šā vārda vistiešākajā nozīmē. Šodien, to atceroties, jūtos neērti, bet tādā laikā dzīvoju un strādāju. Iebildumos neviens neklausījās, mans pienākums bija izpildīt pavēles. Kādu laiku esmu strādājusi arī par pārdevēju. Kad patērētāju kooperācija izjuka, mūs neviens vairs neatcerējās. Kas gan ko atcerēties, neko nevienam par blatu iedot vairs nevarējām,” nopūšas Zenta, cenšoties šo laiku atvirzīt iespējami tālāk. Vislabprātāk viņa stāsta par kopīgajām ekskursijām, kurās apceļota visa plašā Krievzeme, un priecājas par tiem brīžiem, kad, kaut uz īsu brīdi izdodas sastapt kādu bijušo kolēģi.
***
Uz pelēkā asfalta Ābeļu ielā krīt tumšsarkani āboli. Zenta raugās tajos un domā, kā būs tad, ja tomēr vajadzēs pārcelties uz dzīvi pie meitas Tirzā. “Laikam jau nebūs viegli, jo viss pilsētā tik pierasts, bet vai savam bērnam atsacīsi, ja par visu tiek gādāts ar mīlestību. Vecumā jau arī neko vairāk nevajag, kā siltu un mājīgu istabiņu savu tuvo cilvēku mīlestības paspārnē,” viņa mierina sevi.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Zenta Krustozoliņa.
– Dzimusi: 1927.gada 26.septembrī.
– Vieta: Pleskavas apgabala Pitalovas rajona Kacēnu pagastā.
– Izglītība: Kacēna, Liepnas pamatskola, Alūksnes vidusskola, Rīgas kooperatīvais tehnikums.
– Darbs: Gulbenes rajona patērētāju biedrība.
– Ģimene: precējusies, vīrs Miervaldis (miris 1970.gadā), dēls Gunārs (miris), meita Rita (dzīvo un strādā Tirzas pagastā).
