Kopš 1950.gada dzejniece dzīvo ASV – Ņujorkā, taču viņas jaunības dienu zemē joprojām no viņas saņemam apsveikumus svētkos, laba vēlējumus, jūtam dzejnieces ieinteresētību par norisēm dzimtajā pusē.
Kopš 1950.gada dzejniece dzīvo ASV – Ņujorkā, taču viņas jaunības dienu zemē joprojām no viņas saņemam apsveikumus svētkos, laba vēlējumus, jūtam dzejnieces ieinteresētību par norisēm dzimtajā pusē. Pavisam nesen Tirzas bibliotēka saņēma dzejnieces sūtījumu: viņas pašas dzejoļu grāmatiņas, pārsvarā emigrācijā izdotās un arī personīgās bibliotēkas daiļliteratūras krājumu pērles.
Lepojamies, ka tieši dzimtais pagasts ieguvis šīs vērtīgās dāvanas. Liekas, ka mājās ir atgriezusies kāda dzejnieces garīguma daļa, viņas dvēseles starojums, kas nu pieejams arī ieinteresētajiem lasītājiem.
Jā! Mūsu novads ir dzejnieces bērnu dienu un jaunības zeme. Te Kancēna kapos atdusas Elzas Ķezberes vecāki. Vēl 1992.gada 25.maijā, ziedošo pieneņu saulīšu apmirdzēta, viņa kopā ar dziedošajiem bērniem no ansambļa “Taurenīši” pie baltās Tirzas baznīcas nofotografējās piemiņai. Dzejnieces dzimtās mājas “Ķezberi” ar ziemas sarmā mirdzošiem ledus kristāliem koku zaros un pieneņu ziedu saulītēm pagalmā pavasaros arvien atgādina talantīgās un dvēselē jūtīgās dzejnieces vārdu, kas vēl skan pāri mūsu novadam. Viņas dzimtas koks saistīts ar Tirzas novadniekiem: bibliogrāfu Jāni Misiņu, literatūrzinātniekiem Kārli un Rūdolfu Eglēm, Aīdu Niedru un Andrievu Niedru. Dzejnieces ģimene: vīrs, Latvijas armijas virsnieks Osvalds, meitas Ieva un Maija dzīvojuši Gulbenes Baltajā pilī, un ar šo vietu saistījušies gan laimes un mīlestības pārpilni mirkļi, gan tautas vēstures traģiskie notikumi, kad 1941.gadā deportāciju pirmais vilnis aiznesa tālu no Latvijas tik daudzus, arī viņas vīru. Kā atbalss visam pārdzīvotajam radušies daudzi E.Ķezberes dzejoļi. Viņas literārās darbības cienītājiem nozīmīgākais, iespējams, liekas 1937.1938.gadā sarakstītais dzejoļu krājums par Ibsena mūžīgo Pēra Ginta un Solveigas tēmu. Dzejnieks Jānis Grots toreiz vienas nakts laikā, iedvesmas pārņemts, uzrakstījis šīs tēmas ierosināto dzejoļu ciklu kā atbildi Ķezberes vārsmām, un tapusi abu dzejnieku kopīgā grāmatiņa “Pienāks reiz tikšanās brīdis mums…”. Tā izdota apgādā “Daugava” 2000.gadā, bet pirms tam – ārzemēs. Interesanti atzīmēt, ka 1978.gadā izdevniecībā “Liesma” iznāk Ārijas Elksnes dzejoļu grāmatiņa par šo pašu tēmu ar nosaukumu “Vēstules tālajai zvaigznei”. Kas īsti aizturēja Solveigas un Pēra Ginta tikšanos, atbildi nedeva ne viena, ne otra dzejniece. Elksne rakstīja: “Labi, ka dzīvē paliek kas nepiepildīts. Tā ir mūžīgā uguns, pie kuras dvēseli sildīt.” Savukārt Ķezbere atzīst: “Caur tevi (Pēru Gintu) mans mūžs bija daiļš dziedājums.” Vairākkārt, izmantojot abu dzejnieču tekstus par mūžīgās mīlestības un ilgošanās tēmu, bijuši skatīti emocionāli un skatītāju iecienīti teātra uzvedumi.
Ķezbere bijusi sapņotāja, dziļu jūtu dzejniece, un man radās bažas, vai šodienas jaunā paaudze, kas dīda kompjūterus, sazinās tikai pa mobilo telefonu, jelkad pašķirstīs E.Ķezberes dzejas grāmatiņas. Taču esmu patīkami pārsteigta, ka mana mazmeita vienā paņēmienā skaļā balsī nolasīja iepriekš minēto dzejnieces grāmatiņu “Pienāks reiz tikšanās brīdis mums”, un es nomierinājos. Neieguls aizmirstībā arī Ķezberes dzeja! Izrādījies, ka mazās intīmās pasaules patiesības spēj radīt patīkamas jaunieša dvēseles vibrācijas, piestarojot tās ar gaišām romantikas jūtām. Komponisti (Norvils, Ķepītis, Mediņš) izmantojuši E.Ķezberes dzeju, un ir zināmas vismaz 150 dziesmas, kas turpina skanēt. Daudziem jauniešiem E.Ķezbere ir neatklāta dzejniece, jo skaitās taču vecās paaudzes cilvēks, tātad nemoderna (vismaz pēc šodienas kritērijiem). Taču, ielasoties viņas dzejoļos, it sevišķi viņas brieduma gadu dzejā, var atrast īstas pērles gan izjūtu, gan vēsturiskā patiesīguma ziņā. Tā dzejoļu krājumā “Jāapsnieg”, kas veltīts vīra piemiņai, ieskanas visas latviešu tautas sāpes un ciešanas.
Lasām:
“Nakts un tumsa. Lāse salta
Saka man: šo stundu vēlo,
Latvija tiek krustā kalta!
Raudi, cilvēk! – Dievs, jel žēlo!
Un es naktī viena stāvu,
Nolaist nespēdama plakstus.
Redzu – Dievs ceļ liesmu āvu,
Debesīs ceļ čuguna rakstus.
…Un es lasu: “Jūs, kas mokās,
Svēti būsiet tautai savai!
Jūsu važās slēgtās rokas
Pacelts karogs latvju slavai!””
Kā dziļa nopūta atskan tālumā rakstītie dzejnieces vārdi:
“Ai, visu mīļā dzimtene!
Tev sveicienus es sūtu!
Ar tevi dzīvs, bez tevis ne,
Trīs mūži kaut man būtu.”
Tomēr es skaidri jūtu, ka E.Ķezbere ir pie mums. Viņas dzeja, tās smalkās izjūtu varavīksnes staro palaikam mūsu izjūtu debesīs. Attālums zaudē savu realitāti. Pasaule taču nav liela! E.Ķezbere ir pārnākusi mājās, jo te uz mūžīgiem laikiem ir viņas dzeja, viņas dzimtās vietas, viņas staigātās takas. Elza Ķezbere ir arī Tirzas Attīstības biedrības goda biedre. Vēlēsim sirmajai dzejniecei vēl ilgi būt brīnišķīgajā un emocionālajā pasaulē un ar savas dzejas klātbūtni iedvesmot trauslo dvēseles vibrāciju izjutējus ikdienas labajiem darbiem!
