(Turpinās no 29.septembra laikraksta)
18:54
Ieejam atpakaļ veikalā. Sievietes telefons vēlreiz aicina atsaukties manējo.
Lēnām staigājam gar kasēm un ieklausāmies, bet – man pazīstamais signāls nav sadzirdams.
Tajā pašā laikā sāk zvanīt kāds cits telefons kādā citā kabatā, un sieviete mani steidzina tā virzienā.
Nē, nē, atvainojos, tas nav manējais.
Apjukusi vēlreiz dodos garām kasēm uz izeju.
18:56
– Jums vajadzētu runāt ar apsargu, viņš noteikti visu notiekošo redz kamerās! – sieviete mudina.
– Jā, laikam gan, – negribīgi piekrītu un nesaprotu, kāpēc – negribīgi… Jauns telefons, kurā kontaktu saraksts krietni pārsniedz simtu! Tā ir katastrofa! – kāds noteikti teiktu.
Arī man sirds izbailēs apmet kūleni – patiešām, tā ir katastrofa!
Es snaikstos gar kasēm, mēģinot saskatīt apsarga stāvu, beidzot pamanu viņu veikala pretējā pusē un pamāju ar roku. Tūlīt arī saprotu, ka tam nav jēgas – apsargs noteikti pat neiedomājas, ka mana rokas vicināšana attiecas uz viņu.
– Jums vajadzētu vēlreiz doties uz ieeju, – sieviete loģiski iesaka. – Tā jūs pie viņa ātrāk nokļūsiet.
18:57
Vēlreiz iznākam no veikala. Visi trīs reizē. Esmu pateicīga viņiem abiem par sapratni un atbalstu.
– Man arī ir gadījies nonākt līdzīgā situācijā, – saka sieviete. – Es zinu, kā ir tad, kad ir satraukums. Domas nestrādā. Sirds trīs. Rokas dreb. Kājas ļimst. Kad atgūsiet telefonu, noteikti piezvaniet.
Apsolu gan piezvanīt, gan tūlīt nekavējoties doties pie apsarga.
– Šādās reizēs katra minūte dārga, – uzsver vīrietis.
Viņam taisnība.
Vēlreiz atvainojos par laiku, ko viņiem atņēmu, un uz mirkli pie veikala ārdurvīm palieku viena. Ieklausos sevī – vai arī mana sirds trīs, ja jau domas nestrādā?
18:58
Tinkš! – un mana ieklausīšanās pārplīst.
– Tu nu gan esi neprognozējama! – Daina atkal satver manu piedurkni. – Ko bizenē iekšā un ārā? Nāc pie puikām! – viņa smejot uzdveš man skābulīša smārdu.
– Man ne līdz puikām, – drūmi attraucu, jo nedomāju viņai stāstīt par telefonu.
– Nāc, nāc, nenožēlosi, – Daina paver azoti, kur noslēpta iesāktā pudele, un velk mani aiz veikala stūra.
Iztēlē acu priekšā pavīd visi trīs nobružātie „puišu” stāvi, un manī pamodusies nepatika palīdz atbrīvoties no Dainas rokas:
– Laid vaļā! Man jāiet pie apsarga!
– Kur tev jāiet? – no veikala stūra aizsega izslienas tumsnēja vīrieša galva. – Ko tu pie apsarga?
– Sūdzēties, – izmetu pār plecu un dodos uz ieejas durvīm.
– Pagaidi, pagaidi! – vienbalsīgi izsaucas Daina un vīrietis, kurš nu jau visā augumā parādījies veikala priekšā. Viens no tiem trijiem saņurcītajiem sporta jakās.
– Tu jokus nesaproti? – Daina atkal saķer manu piedurkni. – Juris jau tikai pajokoja!
Apstājos kā zemē iemieta. Neko nesaprotu. Bet sirds vairs netrīs. Saules pinumā uzradies kamols.
– Par ko pajokoja? – nelāgu nojautu pārņemta jautāju.
– Nu taču, par telefonu! – Daina cenšas smaidīt. – Puiši redzēja, kā tu to ieliec vaļējā kabatā un sadomāja izjokot.
Šajā brīdī saprotu, ka kamolam manī vajadzētu atslābt, taču jūtu, kā tas savelkas vēl ciešāks.
– Nu, čomiņ, kur telefons? – bijusī kaimiņiene atskatās pār plecu. – Laiks atdot īpašniecei!
Vīrietis, joprojām stāvēdams kādu soli aiz Dainas muguras, acīm redzami nesteidzas. Lēnām slidina roku jakas iekškabatā, lēnām to izvelk un, es nekļūdīšos teikdama – negribīgi, sniedz man telefonu. Pār Dainas plecu.
Tas nav mans telefons. To pamanu, vēl tam nepieskārusies. Vecā modeļa “Nokia”.
– Tas pieder pie tā paša joka? – vēsi jautāju. – Vai tā ir neizdevusies pārvērtība?
Juris atņirdz zobus, saverkšķī greizu izteiksmi un, rokas plātīdams, tēlo buršanos.
Abrakadabra – un no Dainas jakas kabatas tiek izcelts mans telefons.
Patiešām mans. Paņemu to rokās un jūtos atguvusi milzīgu dārgumu. Daļu no pasaules. Savādi, ka to nesajutu ikdienā.
Redzu divus neatbildētus zvanus – no sievietes, kuras laiku es aizņēmos uz neatdošanu un kura palīdzēja sadzirdēt manu tālruni, un mezgls manī tomēr neatslābst.
Pagriežos uz papēža un dodos veikala ieejas virzienā.
– Kur tu? – aiz muguras atskan divbalsīgs sauciens.
– Es taču teicu – pie apsarga, – mierīgi paskaidroju un vismaz šajā īsajā brīdī izbaudu mazu triumfu – tagad lai viņiem sirdis notrīs un domas nestrādā…
Tinkš! – un viņu miers pārplīst.
Tinkš! – un kājas kļūst kā vate.
Tinkš! – un Daina metas man ap kaklu, asaras slaukot un izmisīgi murmulējot:
– Es taču tev biju tik laba kaimiņiene, paziņa, draudzene, es tev devu šo un to, man nekā tevis dēļ nebija žēl, es izdarīšu to un vēl kaut ko, viņam nevajag vēl vienu sodāmību, pasarg Dievs, padomā par manu dēlu, padomā par mani un – piedod!”
Piedošana vispirms prasa otra rīcības saprašanu…
Cenšos. Vēl šodien cenšos.
Lai gan – piedevu es jau tajā pašā brīdī, kad atguvu telefonu. Daļu no manas pasaules. Daļu no ikdienas nepieciešamības, nemiera un miera.
Tomēr – arī tālrunis ir tikai viena no lietām ar savu nelielo kalpošanas laiku. Daudz lielāks zaudējums ir cilvēcība un veselais saprāts.
