Līva Černoglazova: “Šis ceļš mums bija saistīts ar ticību un paļaušanos – uz sevi, ceļu un ceļabiedru.”
Druvēniete Līva Černoglazova, kura šobrīd studē Latvijas Universitātē, šovasar devās ļoti neparastā ceļojumā. Kopā ar savu draudzeni un bijušo klasesbiedreni Valmieras Valsts ģimnāzijā Elīnu Kokenbergu viņas nolēma mērot 800 kilometrus pa Spāniju, dodoties Santjago ceļā, kas ir garākais svētceļnieku ceļš pasaulē.
Līva stāsta, ka par Santjago ceļu viņa uzzinājusi aptuveni pirms diviem gadiem. “Un tā visu šo laiku pavisam nejauši sastapos ar dažādu informāciju par Santjago ceļu, līdz beidzot sapratu, ka man ir jādodas šajā ceļā, jo neviena informācija nenāk tāpat vien. Lai arī šis ceļš vēsturiski ir radies kā svētceļojums, ļoti daudz cilvēku to izvēlas veikt citu iemeslu dēļ. Arī mums šis nebija reliģisks ceļš, bet gan izaicinājums, piedzīvojums, vēlme darīt to, ko patiešām vēlamies, izkāpt ārpus savas komforta zonas, lai jaunatklātu pasauli un sevi.”
Jaunietes ar pārsēšanos lidoja caur Frankfurti uz Barselonu, bet pēc tam devās uz Pamplonu. Oficiālais ceļa sākums ir mazā pilsētiņā Saint-Jean-Pied-de-Port Francijā, netālu no robežas ar Spāniju, taču no Latvijas ir diezgan sarežģīti tur nokļūt, tādēļ jaunietes savu ceļu sākušas vēršu skriešanās sacensību pilsētā – Pamplonā. “Uzsākot ceļu, vienojāmies, ka neko neplānosim, bet vadīsimies pēc sajūtām. Tāpēc nenoteicām, cik kilometrus noiesim un kur paliksim, kā arī neizmantojām nekādus ceļvežus, kurus ir iespējams gan iegādāties uz vietas, gan internetā lejupielādēt un kuri bija visiem sastaptajiem ceļiniekiem. Manuprāt, tas mūsu ceļu padarīja tikai interesantāku, nezinot, kāds tas būs un kur aizvedīs,” stāsta Līva. Meitenes dienā vidēji nogājušas 32 kilometrus, bet reālā amplitūda bija 18 līdz 47 kilometri dienā. “Ceļa laikā ne reizi neņēmām atpūtas dienas, jo ātrāk gribējās nokļūt pie okeāna. Turklāt nemitīga kustība radīja tādu iekšējo inerci, kas neļauj apstāties,” atceras Līva. Santjago ceļš ir viens no populārākajiem un senākajiem svētceļojumiem pasaulē, līdz ar to tas pilnībā ir pielāgojies svētceļotāju vajadzībām. “Ceļš ved cauri ļoti daudziem ciematiem un mazpilsētām, kuros ir speciālas svētceļnieku naktsmītnes jeb alberges, kurās ir viss nepieciešamais – gulta, duša, vieta, kur izmazgāt drēbes, lielākoties arī virtuves un “Wi-Fi”. Tajās var palikt ar svētceļotāju pasēm, kuras iegūst, uzsākot ceļu jebkurā vietā, jebkurā albergē. Vidēji alberges maksāja no 5 līdz 10 eiro, bet bija arī tādas, kas iekārtotas baznīcās un bija par ziedojumiem.” Līva atzīst, ka naktsmītnes bijušas dažādas, bet kā viena no spilgtākajām atmiņā iespiedusies alberge hipiju stilā, kurā pirms kopīgām veģetārām vakariņām bija jogas nodarbība ābeļdārzā un dziesmas ģitāru pavadījumā.
Tā kā šis ceļš tiek mērots kājām, viena no svarīgākajām lietām ir apavi. “Tiem noteikti jābūt pēc iespējas vieglākiem, bet ar pacietām zolēm, jo lielākoties ceļš ir akmeņains, pat klinšains un noteikti nedaudz par lielu, lai neuzberztu tulznas. Pati gāju ar sandalēm, bet tā nebija tā labākā izvēle, jo lietainā laikā kājas kļūst pilnībā slapjas, līdz ar to mīkstas un ātri veidojas tulznas,” saka jauniete. Apģērbs jāizvēlas atbilstoši sezonai, kurā ceļu veic, jo to darīt ir iespējams jebkurā laikā visa gada garumā. “Mēs gājām jūlijā, tāpēc izvēlējāmies vieglu apģērbu, no dabiskiem materiāliem un tādu, kas ātri žūst, jo drēbes galvenokārt tiek mazgātas naktsmītnēs ar rokām un pa nakti tām ir jāizžūst.” Līva atklāj, ka, kravājot somu, vissvarīgākais, ko viņa ņēmusi vērā, bija divu latviešu, kas pirms pāris gadiem nogāja Santjago ceļu – Dāvja un Ulrikas Plotnieku – blogā izlasītais: “Somā tu saliec visas savas bailes”. “Tas nozīmē, ka mēs cenšamies nodrošināties visiem “ja nu” gadījumiem, kas beigās noved pie ļoti smagas somas ar lietām, ko, visticamāk, neizmantosim. Mana mugursoma svēra aptuveni 6 kilogramus. Patiesību sakot, sapratu, ka cilvēkam vajag ļoti maz lietu, lai ceļotu vairāk nekā mēnesi,” atzīst druvēniete.
Tagad, kad jau kopš šī ceļojuma ir pagājuši vairāki mēneši, Līva saka, ka ceļš noteikti nebija viegls, tas bija gan fizisks, gan garīgs pārbaudījums. Viņa atklāj, ka bijušas arī dažas ķibeles ar veselību, nogurums, sāpes, kuras meitenes tomēr iemācījušās pārvarēt. “Mums visu laiku bija apziņa, ka darām to, ko vēlamies, darām sev to, kas paliks atmiņā uz visu mūžu,” saka Līva. Runājot par bailēm, viņa atzīst, ka nav biedējusi ne svešā zeme, ne tas, ka varētu notikt kaut kas slikts. “Šis ceļš mums nebija saistīts ar reliģiju, bet tas pavisam noteikti bija saistīts ar ticību un paļaušanos – uz sevi, ceļu un ceļabiedru.”
Kā galamērķi meitenes jau sākotnēji bija izvirzījušas nevis Santjago pilsētu, bet gan okeānu, precīzāk – Finisterres pilsētu, kas atrodas 90 kilometrus aiz Santjago Atlantijas okeāna krastā un viduslaikos tika uzskatīta par tālāko Eiropas punktu. “Nonākot tur, jāatzīst, ka pārņēma neliela tukšuma sajūta, jo piepildījums, ko deva ceļš līdz galamērķim, bija daudz lielāks nekā paša galamērķa sasniegšana.” Līva atzīst, ka tā bija arī iespēja iepazīt Spānijas kultūru, tās īpatnības, dienvidniecisko dzīves uztveri un, protams, arī dabu – izbaudīt ārkārtīgi skaistos kalnu skatus. Pirms došanās ceļojumā, laikus iegādājoties aviobiļetes, jaunietes plānojušas ceļu veikt 32 dienās, bet ejot viņām bija sajūta, ka var iet ātrāk un 800 kilometrus viņas pieveikušas 25 dienās, kas deva vēl veselu nedēļu laika līdz lidojumam uz mājām. To jaunietes spontāni nolēma pavadīt Portugālē, un tas bija kā punkts uz “i” perfektam piedzīvojumam.
Vai Līva kādreiz vēl gribētu doties šādā vai līdzīgā ceļojumā? Viņa atzīst, ka šis šobrīd ir viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, un atbild, ka varbūt pēc gadiem un, iespējams, citā ceļā (jo ir vairāki Santjago ceļi – viņas gājušas populārāko – franču ceļu) arī varētu doties, bet pagaidām ir vēl ļoti daudz citu vietu pasaulē, ko Līva vēlas apskatīt un izbaudīt. “Šis ceļš noteikti ir mainījis manu attieksmi pret ikdienu. Lai arī cik skaists ir ceļojums, vienmēr ir ļoti labi atgriezties mājās pie cilvēkiem, kas ir tuvi, un vidē, kas ir pazīstama. Ceļš lika arī saprast, ka viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek, tāpēc nav vērts “iespringt” par notiekošo, vēl jo vairāk par sīkumiem, kā tas nereti notiek, pārvērtējot to nozīmību. Ceļš noteikti lika arī novērtēt ikdienas sīkumus, ko uztveram kā pašsaprotamus, piemēram, siltu dušu vai kafiju no rīta – tādus patīkamos mirkļus, pie kuriem esam tik ļoti pieraduši.” Līva nedomā, ka šis ceļš bija sevis ziedošana. “Lai arī ieguldījums dažādos aspektos, protams, bija liels, tā atdeve bija daudzkārt lielāka un dod iedvesmu vēl joprojām.”
