Īsts miera iemiesojums ar neizsīkstošu mirdzumu acīs – tāds allaž atmiņās paliks mans vecvectētiņš Miervaldis Vilnis, kura dzīvības stars izdzisa 9.oktobra novakarē. Viņa gara enerģija un dzīvesspars ir pierādījums ikvienam, ka cilvēka varā ir ārkārtīgi daudz, ja viņš tic pats saviem spēkiem. Pat mūža norietā nekad netika nācies dzirdēt, ka viņam klājas grūti vai veselība pieklibo, vien lēnīgā gaita un gausā elpa nodevīgi pateica priekšā. Tie visnotaļ bija 96 goda gadi.
Mūža profesija – elektriķis
Vislielākajā mērā vecvectēvu raksturoja darbs. Ne vien tas, par ko naudu var saņemt, bet arī tas, kas tiek darīts priekam un dienas piepildījumam. Viņa mūža profesija – elektriķis. Šajā jomā viņš strādājis 52 gadus. Elektriķa profesija vecvectēvu vairākkārt paglābusi no mobilizācijas, jo elektrotehnikas zināšanas tolaik bija ļoti augstu novērtētas. Jāteic gan, ka tomēr arī vecvectēvs tika iesaukts leģionā. Karojot viņš nonāca Kurzemes katlā, no kurienes, karam beidzoties, tika aizvests uz Maskavu. Kara gūstekņu nometnē pret vecvectēvu izturējās labāk un ar cieņu, jo tika atklātas viņa apjomīgās elektriķa zināšanas, ko lieti izmantoja. Pēc dažiem mēnešiem tika noņemta arī apsardze un vecvectēvs pameta nometni – ar kājām mēroja ceļu no Maskavas uz mājām Lizumā. Tēvzemes mīlestība – tā nenoliedzami raksturoja vecvectētiņu.
Viscaur un pārpārēm – muzikants
Mūzika un instrumenti – tā nu, lūk, bija varena aizraušanās. Bērnībā, iedvesmojies no mātes vijoļspēles, azartiski pievērsās muzikālajai jomai. Arī vecvectēva istabā pie sienas simboliski vienmēr bija vijole. Viņš prata spēlēt gandrīz visus pūšamos mūzikas instrumentus, arī stīgu instrumenti bija sirdij tuvi (viss tika apgūts pašmācības ceļā). Un ne tikai spēlēja, bet labprāt arī pats tos izgatavoja. Tāds īpašs meistardarbs bija viņa gatavotās velna bungas – lauku muzikantu sitamais instruments. Atgriežoties no Maskavas Latvijā, vecvectēvs Lizumā vienkopus saaicināja pūtējus, ar kuriem kopā muzicēja dažādos pasākumos. Pats spēlēja arī Gulbenes kultūras nama orķestrī “Degsme”. Vēlāk tika izveidota Lizuma lauku kapela, kuru vecvectēvs vadīja līdz pat 92 gadu vecumam. Sākotnēji pats tajā spēlēja akordeonu, vēlāk cītaru un pēdējos gados pārvaldīja kontrabasa stīgas. 2013.gadā vēl devās Dziesmu un deju svētku piedzīvojumā, kur izpelnījās īpašas simpātijas savas harismas un cienījamo gadu dēļ. Dziesmu svētkos pamanīts, vēlāk nokļuva žurnālā “Ir”. Saņēmis arī Gulbenes novada Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu Gulbenes novada Lizuma nemateriālā mantojuma saglabāšanā. Iedvesmas pilns – tāds viņš bija. Un joprojām ir, jo katrs viņa dzīves solis kalpo kā mācība – ir jātic saviem spēkiem, jo viss ir iespējams.
Vienmēr rokas darbībā
Prasmīgas rokas vecvectēvam bija nenoliedzami. Piecdesmitajos gados pats saviem spēkiem uzbūvēja savai ģimenei māju Lizumā. Tajā gan elektroinstalācijas izveidoja, gan krāsnis uzmūrēja. Dažādas tehniskās lietas vecvectēvu interesēja ne mazāk kā mūzika. Reiz, savācis vienkopus visas nepieciešamās detaļas, pats saviem spēkiem radīja automašīnu. Tāpat ar kokapstrādi labprāt nodarbojās. Mums, mazmazbērniem, viņš pats izgatavoja šūpuļzirdziņu, kas sevī noteikti nes arī vecvectētiņa garu – jau daudzi gadi pagājuši, bet joprojām stingrs, izturīgs un šarmants.
Vēl nemaz tik sen, ieejot vecvectēva darbnīcā, visapkārt varēja manīt rosības pēdas. Bieži vien varēja apskatīt visādus rasējumus, jo arī tehniska zīmēšana viņam patika. Ja mājās salūza zāles pļāvējs, viņš ķērās pie labošanas darbiem. Visas jaunās, mūsdienīgās tehnikas ierīces vecvectēvam bija nevis šķērslis, bet jauns izaicinājums. Nereti viņš mēdza kādu ierīci, piemēram, pulksteni, izjaukt, izpētīt un atkal salikt sākotnējā stāvoklī un izskatā.
Vecvectēva mācības – neizmērojama bagātība
Kādreiz, kad vasarās devos pie vecvectēva uz lauku mājām, viņš vienmēr mudināja kaut ko iemācīties. Bieži vien tās bija dziesmas, kuras pats labprāt nospēlēja uz akordeona. Viņa sienas rotāja kasešu kolekcija, kurās bija ierakstījis visādas televīzijas pārraides un filmas. Kopā skatījāmies “Vārnu ielas republiku”, “Skroderdienas Silmačos”, operetes “Silva”, “Sikspārnis” un daudz ko citu. Vecvectētiņš bija prasmīgs stāstnieks – vienmēr labprāt dalījās stāstos iz dzīves un piedzīvojumos – un arī rakstnieks. Viņš ir fiksējis savus dzīvesstāstus dažādos aprakstos, arī radurakstus izveidojis.
Nav absolūti nekā, kas svaru kausos būtu pielīdzināms šai gūtajai bagātībai. Nerimstošs ir lepnums par vecvectētiņu Miervaldi!
No sirds paldies ikvienam, kas pavadīja vecvectētiņu pēdējā solī. Lai ziedi un labie vārdi silda viņu Mūžības ceļā!
