Jau vairāk nekā pusgadu Valters Svetlovs ir pievienojies jauniešu centra “Bāze” kolektīvam un atzīst, ka ir harmonijā ar ikdienas darbu. Valters ir 21 gadu vecs jaunietis, kuru allaž rotā smaids un rosīgs darba spars. Puisis spēlē futbolu, dejo “Zelta Rūsiņā”, aktīvi darbojas Zemessardzes 25. kājnieku bataljonā. Valters labprāt vada pasākumus, arī teātris ir puiša aizrautība. Nu jau mazliet vairāk nekā pusgadu Valters strādā jauniešu centrā “Bāze”.
“Esmu absolūtā harmonijā ar sevi un to, ko es daru. Katru dienu es nāku uz vietu, kur man patīk būt un darboties. Man ir svarīgi būt sabiedrībā un nemitīgā kustībā, kas jauniešu centram ir neatņemama sastāvdaļa. Neviena diena šeit nebūs tāda pati kā iepriekšējā. Protams, ir arī procesi, kas nav tik interesanti, bet obligāti. Ar to noteikti var sadzīvot, jo darbs ar jaunatni izpaužas visdažādākajos veidos – tā ir nemitīga kustība. Strādājot šeit, esmu guvis pārliecību par saviem spēkiem, ļoti vērtīgu pieredzi, pilnveidojis sevi,” saka Valters.
Jaunatnes darbā ir problēmas, ar kurām jācīnās
“Jāteic gan, ka darbīgs jaunietis aktīvi darbojas dažādās jomās, tādēļ tam nereti trūkst laika, lai iegrieztos vēl arī jauniešu centrā. Mūsdienās jaunieši ir arī ļoti dažādi. Skumji, ka tie šķiras un dalās grupējumos – ir, piemēram, “krutie” un “ne tik krutie”. Ar šo problēmu gribētos cīnīties. Ir prieks, ka jaunieši nāk uz “Bāzi” pavadīt savu brīvo laiku, tomēr daudz patīkamāk un labāk būtu, ja tie komunicētu cits ar citu, neņemot vērā blakusapstākļus,” savā pieredzē un pārdomās dalās Valters.
Viņš pats vienmēr bijis ārkārtīgi aktīvs – kā no rīta deviņos, sākot ar rīta rosmi, izgāja no mājas, tā deviņos vai desmitos vakarā vien pārnāca. “Esmu no Rankas, tur pavadīju visu savu bērnību. Pēc tam mācījos Gulbenes novada valsts ģimnāzijā. Skola gan man bija tikai starpposms, kur atrados tikai tādēļ, ka vajadzēja tur būt. Piecas reizes nedēļā trenējos vieglatlētikā, iesaistījos Tautas teātra darbībā, gāju uz Improvizācijas teātra kafejnīcu, spēlēju futbolu, dejoju divos tautisko deju kolektīvos. Kad pārnācu uz Gulbeni, atklāju “Bāzi”. Sākumā nācu kopā ar draugu, vēlāk arī viens. Tā nu mani iesaistīja dažādos pasākumos un aktivitātēs, aicināja palīdzēt un piedalīties. Izveidojās ļoti labs kontakts ar “Bāzes” ļaudīm. Kad man palika 18 gadi, aizbraucu pirmajā projektā uz Turciju. Tā sadarbība nostiprinājās,” savas saistības ar jauniešu centru pirmsākumā atceras Valters.
Pieņem izaicinājumus, ilgi nedomājot
Kad absolvējis ģimnāziju, Valters nevarējis izlemt, ko vēlas mācīties un dzīvē darīt. “Mans tētis ir sporta skolotājs, tādēļ bērnībā tiku iepazinis visdažādākos sporta veidus. Šaubījos starp sporta un kultūras studijām. Nolēmu nesteigties ar izvēli un uzsāku darba gaitas. Kad biju septiņus mēnešus nostrādājis, māsa piedāvāja aizbraukt pie viņas ciemos uz Angliju. Pēc pāris dienām jau biju tur. Neplānoti sāku tur strādāt un kādu laiku nebraucu atpakaļ. Laiks šķita divreiz lēnāks, arī tas, ko es darīju, ne īsti patika. Kādā dienā man uzrakstīja jauniešu centra vadītāja Valērija Olekša un vaicāja, ko es plānoju darīt turpmāk. Atbildēju, ka Anglijā noteikti neplānoju palikt. Tad nu Valērija izstāstīja, ka “Bāzei” nepieciešams vēl viens darbinieks, un piedāvāja šo vakanci man. Es, protams, ar vislielāko prieku piekritu un 18.maijā kļuvu par jaunatnes darbinieku,” stāsta Valters.
Aktīvais jaunietis atzīst, ka pieņem izaicinājumus, ilgi nedomājot. Šis darba piedāvājums ir tikai viens no daudzajiem dzīves piedzīvojumiem, kam Valters entuziastiski parakstījies. Pats atzīst, ka spridzīgais dzīvesveids neļauj stāvēt uz vietas. “Kad sāku iet teātra pulciņā un iesaistīties pasākumu organizēšanā, vadīšanā, kļuvu atvērts jebkuram piedāvājumam. Dzīvoju ar domu, ka ik dienu ir jāpaplašina savs redzesloks, jo dzīvot četrās sienās nav vērts. Nevajag baidīties krist, paklupt. Arī katra sliktā pieredze ir pieredze, no kuras var mācīties. Atceros, ka reiz mums bija čaļu deju grupa. Mēs bijām seši un dejojām miņukos un rozā krekliņos. Varētu šķist, ka pagalam nejēdzīgi, tomēr tas viss gāja “uz urrā”! Dejojām sākot no “Tranzīta” gabaliem un beidzot ar latviešu tradicionālo “Pieci vilki kazu rāja”. Jā, viens no mūsu vidus bija kaza! Katru otro nedēļu tikām kaut kur aicināti. Reiz vadījām Balvu novada domei Ziemassvētku pasākumu. Tas tik bija kaut kas! Jāuzstājas ar pirmo deju, bet tikai tad nāk apjausma, ka tur sēž un skatās visi nopietnie domes ļaudis,” smejoties atceras Valters.
Jākustas, lai nesāktu grimt
“Atceros, reiz agros pusaudža gados – kā jau daudzi šajā vecumā – spītīgi turējos pretī tētim, kurš allaž pieteica mani sporta sacensībām, un mammai, kura sparīgi man lika iet uz tautisko deju mēģinājumiem. Šodien esmu ļoti pateicīgs, jo tā bija sākotne manam aktīvajam dzīves ceļam. Šo jau teicu, kad piedalījos “Mis & Misters Gulbene 2016”, bet tomēr atkārtošos, jo man tas šķiet ļoti būtiski. Cilvēkam ir jākustas, lai viņš nesāktu grimt. Ja viņš kustēsies un visu laiku būs apritē, tad piedzīvos gan kāpumus, gan kritumus, bet pats galvenais – viņš vienmēr būs. Ja cilvēks apstājas, viņš pazūd,” teic Valters.
Īpaši svarīgi, lai jaunieši apzinās – ir jāizmanto iespējas, ko dzīve piedāvā. Nevajag baidīties paklupt, krist. “Mēs nedzīvojam četrās sienās. Katra iespēja paver nākamo iespēju, katra pieredze ir vērtīga. Bieži vien tas, kas šķiet nesasniedzams un tāls, patiesībā ir tepat blakus.”
