Dziļi sirdī mēs katrs ticam brīnumiem, meklējam laimi pat tad, ja nevienam un pat sev negribam atzīties. Reizēm mums katram gribas justies labam cilvēkam. Piemēram, pārdevēja veikalā izdod par daudz naudas, bet es iebilstu, nevis bāžu tik makā. Bet vai es vienmēr esmu konsekventa? Protams, ka nē. Kaut vai piemērs. Pagalmā vienvakar ieraugu pamestu ņaudošu kaķēnu, paglaudu – nav jau grūti. Pat gribas paglaudīt, jo viņš ir pasakaini skaists – dzeltens kā apelsīns. Un mīlīgs. Otrā vakarā atkal viņu redzu. Šoreiz stiepju uz māju – sildīties un barot. Mājās, protams, skandāls. Iebilst gan cilvēki, gan mans suns. Un arī mans vecais mājas runcis sabozies staigā un kaķēnu pacieš ar sakostiem zobiem. Izturu. Esmu laba vienu nakti un vienu rīta cēlienu. Tad pietiek – kaķēns par daudz bļaustās. Iznesu viņu atkal ārā ar domu, ka vakarā tāpat pa nakti ņemšu uz mājām. Vēl noskatos, kā mazulis paskrien zem stāvoša auto. Līst lietus. Kaut kur no pažobeles, ziņkāres dzīts, izlien kaut kāds svešs, tukls runcis. Nesmuks. It kā pieiet klāt mazajam, un, šķiet, dzirdu viņu indīgi sakām: “Smukulīt, tevi arī izmeta?” Šie abi palien zem viena auto. Kādu mirkli laikam tur risina pārrunas. Bez skandāla, klusi. Tad vecajam minkam apnīk un viņš tinas projām. Kaķēns – viņam pakaļ pa pēdām. Negrib palikt viens. No kāda sugas brāļa viņam taču ir jāiemācās izdzīvot nežēlīgajā realitātē. To visu jau vēroju pa savas mājas logu: sak, lai kaķēns padzīvojas ārā līdz vakaram. Taču, kad vēlāk eju viņu meklēt, minča nekur vairs nav. Kā jūtos es? No vienas puses – atviegloti, jo mazais vairs nerēgojas acu priekšā. Ceru, ka ir saticis citu cilvēku, kurš par viņu parūpējās. No otras puses – mani moka sirdsapziņa. Savā pašas rīcībā velku paralēles. Gulbeniete Elīna Bērziņa nesen intervijā “Dzirkstelei” sacīja, ka “Ziemassvētku gaidās daudzi it kā pamostas un atceras, ka blakus ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, vientuļi sirmgalvji, bāreņi un sociāli neaizsargāti bērni”. Būt labam kampaņas veidā nav grūti. Ja arī Jēzus Kristus domātu un darītu tāpat, ja viņam līdzīgi mums svarīgi būtu savu tuvāko mīlēt mazāk par sevi pašu? Kas tad notiktu ar šo pasauli? Mēs šodien dzīvojam miera laikā. Labi dzīvojam. Varbūt pārāk labi?
