Zvērinātā advokāte ar sešu gadu stāžu, rīdziniece Helēna Purviņa (dzimusi Careva) bieži ir Gulbenē, jo šeit uzaugusi, te ir viņas vecāki, te savulaik ieguvusi vidējo izglītību.
Viņai ir gan juristes, gan psiholoģes augstākā izglītība. Pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas jau 23 gadu vecumā viņa lasīja lekcijas augstskolā topošiem juristiem. Pašlaik Helēna turpina studēt doktorantūrā, specializējoties krimināltiesībās. Drīz viņa aizstāvēs savu juridisko zinātņu doktores disertāciju par tēmu “Brīvības atņemšanai alternatīvie sodi un to izpilde Latvijā”.
– Karjerā ir paspēts daudz. Arī privātajā dzīvē?
– Esmu precējusies. Manu vīru sauc Aivis, viņš arī ir jurists, kā arī speciālists nekustamo īpašumu vērtēšanā. Mums ir divi bērni – Rafaelam ir trīs gadi, Martai ir pusotrs gads. Bērnu gaidīšana un nākšana pasaulē notika saspringtā laikā, jo tostarp es kārtoju eksāmenus advokatūrā, doktorantūrā, kas bija ļoti pamatīgi un smagi. Eksāmenus kārtoju, būdama mātes cerībās vai tikko iznākusi no dzemdību nama. Tomēr man izdevās visus eksāmenus nokārtot ar teicamu vai ļoti labu vērtējumu. Man ļoti palīdzēja vīrs, kas rūpējās par mūsu bērniem, gatavoja ēst, kamēr es sēdēju un mēnešiem mācījos. Uzskatu, ka katrs mēs dzīvē saņemam tieši to, ko vēlamies.
– Vai tam ir vajadzīgi kādi priekšnosacījumi?
– Cilvēkam jāzina savs mērķis, jo tālāks tas ir, jo labāk. Ja tici, ka sasniegsi mērķi, tad tas agri vai vēlu notiek. Protams, tālab ir vajadzīgs spert noteiktus soļus, ir vajadzīga aktīva rīcība, tomēr domu spēks ir milzīgs. Nedrīkst šaubīties, jo tā jau ir puse no neveiksmes. Daudzi pieturas teorijai, ka, uzsākot kādu darbu, ir jāparedz iespējamā neizdošanās, jo tad vieglāk būs pārdzīvot to. Es tam nepiekrītu. Gaisa piļu celšana nebūtu jāuzskata kā kaitīgs un nevērīgs laika kavēklis. Mēs uzceļam mūsu gaisa pilis vispirms domās, tad mēs tās izveidojam ar mūsu iedomāšanas spējām; tikai pēc tam mēs liekam pamatus un sākam tās celt patiesībā. Domājiet un runājiet tikai to, ko patiesi vēlētos redzēt piepildāmies. Mēs esam mūsu pašu domu produkts. Nebaidieties sapņot! Ko sirds gaida, to tā iegūst!
– Vai mērķa sasniegšana reizēm nav ar savu rūgtuma daļu?
– Katrs topošais jurists sapņo kļūt par advokātu, jo šķiet, ka šīs profesijas ļaudīm ir rožaina dzīve. Taču šis darbs ir smags. Īpaši, ja ir darīšana ar krimināllietām. Un turklāt sieviete šajā profesijā zināmā mērā jūtas diskriminēta. Vīrietis, sevišķi pieredzējis advokāts, noteikti rada svarīgāku iespaidu nekā kolēģe sieviete, kas turklāt vēl ir arī jauna. Nemitīgi ir sevi jāpierāda.
– Kā var sadzīvot ar ikdienu, kurā nepārtraukti ir negācijas?
– Sākot strādāt advokatūrā, nonākot saskarē ar konkrētu noziedzīgo nodarījumu, manī iekšēji cīnījās divas būtības – cilvēciskā morāle un ētika un profesionālais juristes un advokātes vērtējums. Man jāprot atrast cilvēcīgas iezīmes aizstāvamajā, lai cik smags būtu viņa pastrādātais. Ja esmu šā cilvēka advokāte, man jāattālinās no personiskā vērtējuma, tāpat kā to dara ārsts. Ārsts pierod redzēt sāpes, advokāts – negācijas.
– Jāprot mājās, aizverot durvis, atstāt darba problēmas aiz tām?
– Tā vajadzētu būt. Taču advokāta darba laiks nav normēts. Reizēm tās var būt 24 stundas diennaktī. Ir nakts izsaukumi, tiek aizturēti cilvēki, un man jābrauc uz notikumu vietu kā advokātei. Ne jau velti pazīstamais advokāts Andris Grūtups ir izteicies, ka šajā darbā pilnvērtīgi var nostrādāt faktiski tikai 15 gadus. Pēc tam cilvēks jūtas izsūkts. Šajā darbā valda nepārtraukta spriedze. Tās ir negatīvās emocijas no cietušo puses. Tie ir aizstāvamo pārdzīvojumi, esot vēl neziņā par sagaidāmo tiesas spriedumu. Tā ir cīņa par labu aizstāvamajam. Ikdiena ir saistīta ar cietuma, policijas, prokuratūras, tiesas apmeklējumiem. Katru dienu jūties kā uz skatuves, jo no svara ir katrs pateiktais vārds.
– Zinu, ka esat bijusi advokāte Ivaram Grantiņam no Bauskas puses, kas nogalināja savu meitu.
– Slepkavībā aizdomas turētā aizstāvība ir smags pārdzīvojums advokātam. I.Grantiņu es aizstāvēju līdz tiesas procesam. Biju viņam valsts nodrošināta advokāte. Neraugoties uz tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu, ka I.Grantiņš ir pieskaitāms, tomēr viņa izdarīto nevar nosaukt par normāla cilvēka rīcību. Noziegums – tās ir tikai sekas, bet cēloņi, protams, ir meklējami, visticamāk, viņa bērnībā. Par to liecina arī tas, ka savulaik I.Grantiņš jau bija tiesāts par to, ka savai mātei uzbruka ar cirvi. Neparasti ir tas, ka I.Grantiņš ir ticīgs cilvēks, viņš apmeklēja baznīcu, lieliski pārzina Bībeli. Tajā viņam ir pasvītroti teikumi, frāzes, kas, viņaprāt, akceptē nicinošu attieksmi pret sievieti. I.Grantiņš nogalināja ne jau reizi vien, bet tikai sievietes. Tiesā viņš atzina, ka labāk būtu saņemt nāves sodu, jo, ja vien būs iespēja atgriezties brīvībā, nogalināšot visas sievietes pēc kārtas. Viņā ir nicinājums pret sievietēm. Vienlaikus pāri darīšana sievietēm viņā radīja baudu. Šādi noziegumi, kas notiek uz seksuāla pamata, ir signāls, ka bērnībā piedzīvota kāda smaga trauma.
– Bet parasti neviens nepamana, kā un kāpēc izaug slepkava. Lai atceramies maniakālo slepkavību Gulbenes bērnudārzā pirms desmit gadiem!
– Šis cilvēks bija mans klasesbiedrs vidusskolā. Nesen satiku viņu mūža ieslodzīto blokā Jelgavas cietumā, jo savam zinātniskajam darbam veicu 500 notiesāto personu aptauju. Viņš mani sākumā neatpazina. Es pati sāku atgādināt, ka mācījāmies vienā klasē. Parunājām burtiski mazliet. Pēc tam cietuma administrācijas darbinieki sacīja, ka daudzu gadu laikā pirmo reizi šis cilvēks ir pasmaidījis. Analizējot šā cilvēka personību, viņa noziegumu, esmu nonākusi pie secinājuma, ka tomēr vainojama sabiedrība. Kad viņš pats bija bērnudārza audzēknis, cieta no pāridarījumiem. To zinu, jo pati redzēju. Bija kāda bērnudārza auklīte, kas tos, kas diendusā negribēja gulēt vai piečurāja gultu, nostādīja stāvus un apsedza ar segu.Un tad kā apsmieklam bija jāstāv, kamēr citi guļ. Un viņa vēl apsaukāja. Es to atceros, bet man šis periods nav atstājis pēdas dvēselē. Bet kādam šie notikumi varbūt bija psihiska trauma. Atceros, ka arī skolā šis mans klasesbiedrs bija atstumts, kluss. Vidusskolu beidzot, viņš vienīgais sacerējumu uzrakstīja atbilstoši augstākajam vērtējumam. Domrakstā viņš, atsaucoties uz Fjodoru Dostojevski, apcerēja cilvēku nežēlību, nogalinot vilkus. Materiālo apstākļu dēļ vēlāk viņš bija spiests pārtraukt studijas augstskolā, palika bez darba, pavadīja laiku mājās lasot, līdz beidzot devās uz bērnudārzu, lai pastrādātu šausminošu noziegumu. Tā ir norāde, ka tieši tur bija sākums viņa traumatiskajai, deformētajai pasaules uztverei. Protams, neviens mēs nenākam pasaulē kā balta lapa. Katram ir savs ģenētiskais kodols. Taču kāds izveidojas cilvēks laika gaitā, to lielā mērā nosaka audzināšana – tuvinieku mīlestība, atbalsts, apkārtējo cilvēku attieksme.
– Aizstāvējāt arī smagi piekautās trīs gadus vecās rīdzinieces Diānas mammu, kura sākotnēji tika turēta aizdomās par šo noziedzīgu nodarījumu.
– Jā, šī ir visai smaga un sabiedrībā plaši zināma krimināllieta. Mans darbs šajā lietā vēl nav galā. Tiesā ir pierādīts, ka, mātei darbā esot, meitenīti mājās piekāva patēvs. Viņš nodarīja bērnam smagus miesas bojājumus. Mamma tika apsūdzēta par to, ka nav sniegusi palīdzību savam bērnam. Taču uzskatu, ka māte ir nevainīga. Diāna viņai bija ilgi gaidīts bērniņš. Man un tiesai viņa apgalvoja: ja tikai nojaustu, ka dzīvesbiedrs dara pāri meitai, labāk paliktu viena ar meitu, lai tikai mazā nebūtu apdraudēta. Mēs cīnījāmies un turpinām cīnīties par attaisnojošu spriedumu mammai, kas bija arī apsūdzēta medicīniskās palīdzības nesniegšanā savam bērnam. Taču mamma par traģisko notikumu uzzināja reizē ar policiju un ātrās palīdzības mediķiem, kas jau bija ieradušies sakarā ar Diānai nodarītajiem miesas bojājumiem.
– Mamma meitu nav atguvusi?
– Mēs par to cīnāmies. Apelācijas tiesa Augstākajā tiesā nozīmēta uz 2010.gada septembri. Meitene tikmēr atrodas pie sava miesīgā tēva. Apstākļi Diānai tur nav no vieglajiem, jo kopā ar tēti, viņa jauno dzīvesbiedri un bērniem jāmitinās lielā šaurībā. Pie savas mammas Diānai klātos daudz labāk.
– Vai ir kāda īpaši sarežģīta krimināllieta, pie kuras strādājat pašlaik?
– Jā aizstāvu kareivi, kas apsūdzēts divu cilvēku slepkavībā – divu citu kareivju nogalināšanā Jelgavas pusē. Viņš ir jauns puika – 23 gadi. Pašlaik atrodas apcietinājumā. Tiesa ir atlikta uz decembri. Lieta nav viennozīmīga. Pēc aizstāvamā vārdiem, viņš nogalinājis, aizstāvot sevi. Būdams it kā parādā tiem diviem kareivjiem, iepriekš ticis morāli un fiziski iespaidots, saņēmis draudus, kā arī reiz ticis vests uz mežu, kur viņu sita, lika stāvēt uz ceļiem, lika ieroci pie deniņiem. Liecinieku tam nav. Tomēr ir uzsākts kriminālprocess par vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Liktenīgajā reizē, kad mans aizstāvamais atkal atradās vienā automašīnā ar abiem vīriešiem, viņš prasīja, lai ļauj viņam iet. Tomēr tas nenotika. Redzot, ka tiem abiem ir ieroči, mans aizstāvamais saprata, ka atkal var tikt mocīts.
– Vai saikne ar klientiem mēdz saglabāties arī pēc lietas iztiesāšanas?
– Lietas, kurās esmu biju aizstāve, vairo manu pieredzi. Atceros. Bieži man piezvana to cilvēku piederīgie, kuriem es kā advokāte esmu palīdzējusi. Apjautājas, kā man klājas vai apsveic vārdadienā. Tie mani klienti, kas pēc ieslodzījuma atgriežas brīvībā, nereti piezvana un pastāsta, kā viņiem klājies nebrīvē, kur dažs bijis vienā barakā kopā ar 70 citiem ieslodzītajiem. Daudziem, sevišķi jauniem cilvēkiem, tas ir smags laiks, tā ir pasaule pasaulē „zonā”, kur ieslodzīto starpā valda pazemojumi, sākot ar zeķu mazgāšanu citiem un beidzot ar spīdzināšanu. Cietumi ir skarba pasaule, tā ir cilvēku ciešanu un moku pasaule!
