Labsirdīga, dzīvespriecīga un runīga ir Agnese Golubeva, kura sevi sauc par gulbenieti nu jau 30 gadus, lai gan dzimusi Latgales pusē, Balvu rajona Bērzpils pagastā. Tur nodzīvoti 55 gadi. “Varu runāt un dziedāt latgaliski, arī dancot māku un savas dzīves laikā esmu piedzīvojusi piecas valdīšanas,” iepazīstinot ar sevi, saka Agnese.
Aizvakar, 21.janvārī, Agnese kopā ar draudzeni sēdēja pie svētku galda, lai nosvinētu Agneses vārdadienu. Vaicājot, kā tikusi pie šāda vārda, Agnese stāsta, ka vārdu viņai izvēlējusies mammas māsa. “Tajā laikā Latgales pusē Agnese un Marija bija populāri vārdi. Man savs vārds patīk. Esmu slavena, jo Agnese Zeltiņa taču arī ir Agnese!” smaida gaviļniece. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati liecina, ka Latvijā kopumā dzīvo 6203 Agneses.
Domās atgriežoties bērnībā, viņa stāsta, ka dzīvojuši savā lauku saimniecībā kopā ar vecākiem, diviem brāļiem un jaunāko māsu. Jau bērnībā iemācījusies strādāt visus lauku darbus. “Paši audzējām graudus, lai varētu cept savu maizīti, turējām cūkas un govis. Nebijām bagātnieki, bet paēduši bijām,“ stāsta Agnese. Līdz skolai viņai bija jāmēro astoņi kilometri, bet par to viņa nesūrojas. “Agrāk tādas ziemas kā šī bija katru gadu. Aukstas un ar lielām kupenām. Sals sasniedza pat mīnus 40 grādus. Bridām pa kupenām un mērojām ceļu līdz skolai. Veda uz skolu mani arī ar zirgu, bet pa nedēļu dzīvoju skolas internātā. Kājās bija pastalas, bet ziemā mugurā mammas uzšūts kažociņš. Pabeidzu pamatskolas 6.klasi ar tiesībām iestāties vidusskolā, bet tad nāca kara laiks un es tālāk mācīties netiku,” atceras Agnese.
Vēlāk sākusi strādāt kolhozā, tad par auklīti skolas internātā. Laika gaitā visi mīļie devušies aizsaulē, palikusi tikai jaunākā māsa, kura tagad dzīvo Jūrmalā. Tad, kad sapratusi, ka viena vairs savā saimniecībā galā tikt nevar, pārdevusi to un pārcēlusies uz dzīvi Gulbenē. Nopirkusi te daļu mājas Ozolu ielā un tagad mierīgi dzīvojot. “Bija ļoti grūti iet prom no dzimtajām mājām. Sirds sāpēja. Tagad rit 30.gads, kopš dzīvoju Gulbenē, un esmu iedzīvojusies. Atnākot uz Gulbeni vēl desmit gadus strādāju gan par sētnieku, gan par sargu. Tā nu mana dzīve ir aizritējusi,” stāsta Agnese un piebilst, ka te viņai ir jauni draugi un visi kopā ļoti labi satiek. Agrāk Agnese bieži devusies arī uz Gulbenes katoļu baznīcu, bet tagad aiziet ir grūti, tāpēc mācītājs pats pie viņas atbrauc. “Un tad mēs varam parunāties no sirds,” atzīst Agnese.
Viņai ir savs viedoklis arī par tiem latviešiem, kuri dodas prom peļņā uz Īriju. “Nevajag nevienam braukt prom. Jādzīvo un jāstrādā ir tepat, savā zemē,” uzskata Agnese.
