Ikviena saprātīga būtne pazīst bailes, tikai daudzie jautājumi, ko mums uzdod dzīve un apkārtējā pasaule, liek nemitīgi pielāgoties.
Ikviena saprātīga būtne pazīst bailes, tikai daudzie jautājumi, ko mums uzdod dzīve un apkārtējā pasaule, liek nemitīgi pielāgoties. Izrādās, ka visi soļi, kas sperti cilvēces attīstības ceļā, kā arī zinātniskie atklājumi, mākslas un literatūras sasniegumi balstās uz bailēm. Šīs bailes uzskatāmas par pozitīvām un relatīvi vājām bailēm.
Zinātnieku pētījumi liecina, ka 10 procenti baiļu ir vajadzīgi katram cilvēkam. Tomēr ir bailes, ko dēvē par patoloģiskām bailēm jeb fobijām, tā būtībā ir reakcija uz briesmām, kas ārēji it kā nepastāv. Mūsdienu sabiedrībā ļaudis baidās no ārkārtīgi daudz kā. Arī Gulbenes rajona iedzīvotāji nav izņēmums.
“Metos atpakaļ, cik ātri vien spēju”
Lita Kuharenko strādā Gulbenes 26.ceļu būvniecības pārvaldē un, izrādās, ļoti baidās no mirušiem cilvēkiem un spokiem.
“Ir savādi, ka tas, kas cilvēku biedē, viņu pievelk līdzīgi magnētam. Bērnībā ļoti daudz lasīju grāmatas, arī spoku stāstus. Nezinu, vai tie mani ietekmēja vai kas cits, bet kopš mazotnes ir bail no visa, kas saistās ar bērēm, to atribūtiku, kapsētu, mirušo gariem un tamlīdzīgi. Vēl šodien ticu, ka ir spoki, ka miruša cilvēka gars spēj parādīties dzīvajiem,” stāsta Lita.
Viņa atceras, kā strīdējusies ar kolēģi, kas bildusi, ka cilvēkam priekšnieks ar pavēli var likt iet uz bērēm. Lita atcirtusi, ka ar pavēli var likt doties uz kāzām. Ja cilvēks baidās no mirušajiem, nekāda pavēle viņu nespēs ietekmēt.
“Nevaru apgalvot, ka esmu pati savām acīm redzējusi spoku, bet bija tāds gadījums. Esmu dzimusi un augusi Alūksnē. Bērnībā spēlēju kokli. Pēc kāda koncerta ar kokli vienā, ar čemodānu, kurā bija tautas tērps, otrā rokā vēlu vakarā nācu uz mājām. Bija tumšs. Tolaik dzīvojām pilsētas nomalē. Nelielās ieliņas abās pusēs bija mājas. Zināju, ka vienā no tām atrodas nelaiķis. Nezinu, vai tā bija bērna fantāzija, vai kas cits, bet es skaidri izdzirdēju vecas sievietes vaidus un vārdus: “Vai, mīļie bērniņi, ko nu es darīšu!”, lai gan nekur nebija neviena cilvēka. Man šķita, ka vaidi skan no mājas, kur atradās mirusī. Nezinu, kā tas notika, bet es metos, ko kājas nes, atpakaļ. Biju noskrējusi veselu kvartālu. Labu laiku dīdījos uz ielas, kamēr nāca cilvēks, izrādījās, ka viņš dzīvo mums netālu kaimiņos, tāpēc burtiski sekoju viņam pa pēdām. Paldies Dievam, mani neviens tīšām nav baidījis,” stāsta Lita.
Viņa nelabprāt braucot pa tiem ceļa posmiem, kur avārijā kāds cilvēks zaudējis dzīvību. Tāds posms esot arī pie Ozolkalna uz šosejas Gulbene – Smiltene. Tad Lita samazinot transportlīdzekļa ātrumu un šai vietai braucot garām ārkārtīgi lēnām un uzmanīgi. Viņa tic, ka šādās vietās mirušā dvēsele mēģinot piesaistīt vēl kādu.
“Man nepatīk logi bez aizkariem, īpaši, kad laukā ir tumšs, jo šķiet, ka tumsā aiz stikla ieraudzīšu kaut ko briesmīgu. Tiklīdz laukā sāk krēslot, steidzu logiem priekšā aizvilkt kārtīgu, biezu aizkaru tā, lai neviena spraudziņa nepaliktu vaļā. Baidos doties tumsā uz pagrabu, bet dzīvē mēdz būt gadījumi, kad nav izvēles. Atliek sadūšoties un iet,” piebilst Lita. Savulaik viņas meita mācījusies Gulbenes mūzikas skolā, kur nodarbības beigušās pulksten astoņos vakarā. Ziemā tajā laikā ir tumšs, tāpēc Litai vajadzējis pārvarēt pašas bailes un iet meitai pretim.
“Ticu ne tikai spokiem, bet arī tam, ka mirušo dvēseles mājo mums apkārt. Arī šobrīd, kad runājamies, varbūt kāda tepat lidinās,” viņa aplaiž skatienu telpai un stāsta, kā skolas gados abas ar draudzeni par spoku noturējušas puisi, kas atnācis uz tikšanos ar meiteni.
“Spokojas pusnaktī un dienā ap pulksten diviem. Saka, tad pat vēji uz brīdi pieklustot,” stāsta Lita.
No peles glābjas uz galda
Gulbeniete Ingrīda stāsta, ka neatceroties, kad sākusi paniski baidīties no pelēm. Viņai šķiet, tas noticis pusmūžā.
“Dzīvojām vecajā dzīvoklī, kad ieraudzīju, ka virtuvei pārskrien maza pelīte. Pārbīlī vienā rāvienā uzlēcu uz galda un kliedzu, kamēr atnāca vīrs. Liku, lai pelei uzmet dvieli un izsviež pa logu, citādāk zemē nekāpšu. Vīrs tā arī izdarīja, bet dzīvnieks paspruka un metās skriet pa palodzi. Kopš tās reizes ir pagājuši 15 gadi, bet pele manā iztēlē vēl skrien,” atceras Ingrīda.
Ieejot telpā, viņa vispirms uzmanīgi pārlaiž tai skatienu, ka tik negadās kāda pele. Vienreiz tā arī noticis. Ingrīda atnākusi uz darbu un gaitenī pamanījusi sīku pelīti. Gandrīz pusstundu viņa pacietīgi stāvējusi un iztālēm vērojusi, kur grauzēja paliks.
“Priekšnieks bija atradis beigtu peli un iemetis to papīrgrozā. Melns gar acīm sametās, kad to ieraudzīju, cik spēju, saucu palīgā kolēģi, lai peli izņem, bet tiklīdz viņa to satvēra aiz astes un grasījās nest projām, sāku kliegt vēl skaļāk. Saskrēja kolēģi, nevarēdami saprast, kas ar mani notiek. Ja mani kāds biedētu ar peli, noģībtu vai dabūtu sirdstrieku,” atzīstas Ingrīda.
Arī tad, kad televīzijā dažkārt rādot peles, viņa sajūtot aukstus drebuļus pārskrienam mugurai. Ja mazais dzīvnieciņš redzams kādā fotoattēlā, viņa šo lappusi ar steigu pāršķirot. Kad dēls aiz loga uz pleca atnesis parādīt drauga dekoratīvo balto pelīti, Ingrīda ilgi baidījusies atvērt logu.
“Tas ir savādi, ka baidos tikai no mazām pelītēm, jo, piemēram, nutrija, kas ārēji atgādina lielu žurku, mani nebiedē. Arī čūskas man šķiet skaistas un ar zirnekļiem mēdzu labsirdīgi sarunāties,” piebilst Ingrīda.
Necieš zirnekļus, liftu un sāpes
Lejasciemiete Jana paniski baidās no zirnekļiem. Viņu atbaidot tā taustekļi.
“Mājās es zirnekļa tīklus neslauku, bet lūdzu to darīt vīram. Ja, piemēram, vannas istabā būs zirneklis, es tajā neiešu tik ilgi, kamēr tas tur būs. Ir bijis tā, ka, bēgot no zirnekļa, ar goda kurpēm esmu tupējusi gultā. Droši vien ar šīm iekšējām šausmām no kukaiņa, kas citiem šķiet tīkams, dzīvošu līdz mūža galam. Pat skatoties filmas, kurās redzami zirnekļi, saprotu, ka viņi man neko nevar izdarīt, bet nespēju ar racionālo prātu apslāpēt bailes no tiem.
Ja vien iespējams, izvairos braukt liftā, jo pārņem bailes, ka lifta durvis varētu neatvērties. Ar prātu saprotu, ka tagad ir mobilie tālruņi, iespējams izsaukt palīdzību, tomēr bailes ir lielākas par apziņu.
Arī sāpes man izpaužas bailēs. Tās mani paralizē, tāpēc vispirms apvaicājos, vai tas nesāpēs. Ja saka, ka sāpēs, esmu gatava no iecerētā atteikties, ja nesāpēs – ļaujos,” stāsta Jana.
