Pēc statistikas datiem Latvijā apmēram 26 procenti iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Tas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā šajā gadā, kas ir pasludināts cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Tā apaļā galda diskusijā norādīja labklājības ministrs Uldis Augulis. Pēc tam viņš steidzīgi diskusiju atstāja. Varbūt ministram taisnība. Ko gan tur daudz diskutēt un cīnīties? Pareizāk ir nepieļaut un novērst nabadzību. Vajag darīt, nevis runāt, radīt darbavietas, lai cilvēki varētu strādāt un pelnīt, nevis saņemtu pabalstus.
Filozofs Igors Šuvajevs pieļauj, ka reģistrēšanās trūcīgās personas statusa iegūšanai ir viens no visvienkāršākajiem cilvēka pazemošanas veidiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka ir ne mazums tādu, kuri nabadzības dēļ negrib zaudēt lepnumu un pēdējās pašcieņas paliekas. Diemžēl bērnu vajadzības arī viņus nospiež uz ceļiem, liekot lūgt pabalstu. Tiek lēsts, ka šogad apmēram 200 000 cilvēku varētu pienākties trūcīgās personas statuss. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai mazinātu nabadzību, atstumtību, šie cilvēki tiek atstumti vēl vairāk, liekot saprast, ka viņi nekam nav derīgi, jo nespēj sev nopelnīt iztiku.
Nomāktību vairo ne tikai dzīve trūkumā, bet apziņa, ka tādā situācijā esi pēc godīgi nostrādātiem darba gadiem. Turklāt daudziem, kuri vēl strādā, alga nepārsniedz iztikas minimumu. Vienlaikus ienākumu nevienlīdzība ir vienkārši kolosāla! Tas nozīmē, ka nabadzīgie kļūst arvien nabadzīgāki, bet bagātie – arvien bagātāki. Šāda šķelšanās neliecina par mūsu tautas garīgo bagātību jeb veselību.
