Pērnā gada nogalē ceļu pie lasītājiem uzsākusi Dailes teātra aktrises Mudītes Šneideres otrā grāmata “Antra” – autores redzējums dienasgrāmatas formā par Antras Liedskalniņas dzīvi.
Pērnā gada nogalē ceļu pie lasītājiem uzsākusi Dailes teātra aktrises Mudītes Šneideres otrā grāmata “Antra” – autores redzējums dienasgrāmatas formā par Antras Liedskalniņas dzīvi. Ar Mudīti Šneideri tikties un ieklausīties autores pārdomās aicinām 11.janvārī pulksten 18.00 Gulbenes bibliotēkā.
Par Antras Liedskalniņas talantu un devumu teātra mākslai labu pārskatu grāmatā 1984.gadā devusi Anda Burtniece. Savukārt Mudītes Šneideres dienasgrāmata piedāvā traģisku talantīgas sievietes dzīvesstāstu, kas gan nesniedz cerēto gandarījumu teātra cienītājiem un kuru lasot pārņem neizpratne par privātās dzīves neaizskaramību.
Par savu jaunās grāmatas varoņa izvēli (2000.gadā izdotajā grāmatā “Dzīves sadedzinātie” lasām par Hariju Liepiņu) kādā no intervijām Mudīte Šneidere saka: “Antra bija izredzēta caur talantu, caur ārkārtīgi augstu dievišķu dzirksti, un tajā pašā laikā Dievs viņu šajā dzīvē ne no kā nepasargāja. Šī nesaderība – augsta izredzētība un liela nežēlība – tā man nelika mieru.” Un tā gada laikā, iesākta Antras Liedskalniņas 70. dzimšanas dienā 2000.gada 22.oktobrī, tapusi grāmata par kursa biedreni un draudzeni.
Autore raksta: “Tāpat kā iepriekš esmu no sirds solījusies teikt “patiesību, patiesību un vēlreiz patiesību”. Ar kategorisku piebildi, ka nekad un nevienam nav ļauts izteikt visu. Tikai dzīvnieki ir “patiesi” līdz galam. Mēs nedrīkstam “līdz galam”, mēs esam cilvēki. Mums ir morāle, takta izjūta, žēlsirdība. Mēs nedrīkstam kā bērni rādīt ar pirkstu: tas – klibo, bet tas – guļ zemē un ir riebīgs.”
Tie, kas paspējuši izlasīt, visi kā viens jautā: “Vai tā vajadzēja?” Bet autore jau pati grāmatā atbild: “Es – atbildu. Es atbildu Augstās tiesas priekšā. Tā Kunga priekšā. Jā, vajadzēja. Mākslinieka dzīve ir visu īpašums tāpat kā viņa māksla. Viņš pats to gribējis, viņš uz to izgājis. …Edīte Piafa, Merilina Monro – es nevienu brīdi nedomāju, ka franči un amerikāņi viņas mīlētu vairāk, ja par viņām zinātu mazāk …Tauta mīl savus nelaimīgos bērnus, reizēm pat vairāk par veiksminiekiem un uzvarētājiem.”
Nobeigumā lasām Mudītes vārdus par Antru: “Viņa dzīvoja, nedarīdama pāri puķei, zālei, cilvēkiem, tikai pati sev.
Visu mūžu būdama iemīlējusies, viņa Mīlestību saņēma tikai no tālienes un sapnī.
Viņas talants bija lielāks nekā viņas saprašana. Viņas vērtība bija lielāka nekā viņas pašnovērtējums.
Tagad viņa ir pacēlusies dvēseļu augstumos. Miers. Gaisma. Mīlestība.”
