Mēs, divas skolotājas no Gulbenes novada, piedalījāmies starptautiskā konferencē „Atbalsta sistēmas skolēniem ar disleksiju dažādās ES valstīs”. Tās galvenā organizatore bija Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece.
Gribas dalīties pārdomās par bērniem ar disleksiju (tās ir zināmas grūtības – gan mācoties lasīt un rakstīt, gan tālākā periodā darbā ar lasāmo un rakstāmo tekstu).
Disleksija bijusi, piemēram, tādiem pasaulē slaveniem cilvēkiem kā Agata Kristi, A.Einšteins, Džons Lenons, Stīvs Džobs un daudziem citiem. Pasaulē skolēni ar disleksiju ir 25 % no skolēnu skaita, kam ir dažādi mācīšanās traucējumi. Tomēr gribu uzsvērt, ka tas attiecas uz cilvēkiem ar pilnvērtīgu intelektu, jo mūsu sabiedrībā disleksiju bieži saista ar psiholoģiskām problēmām vai vispār ar cilvēka kopējām spējām. Tas nav pareizi.
Tomēr, manuprāt, ja disleksijas bērni netiek apmācīti ar īpašām metodēm un pēc individuālas programmas, tad šī kopējā intelektuālā bērna izaugsme sāk palēnināties vai pat kādā no jomām apstājas. Līdz ar to rodas virkne problēmu – skolēnam zūd motivācija, rodas uzvedības un personības pilnveidošanās problēmas. Līdz ar to pamatskolu būs grūti pabeigt, nerunājot nemaz par vidusskolu.
Domāju, ka mums no iepriekšējās sistēmas vēl līdzi nāk bailes būt citādiem un atšķirīgiem, tāpēc vecāki daudzreiz labāk noklusē bērna lasīt un rakstīt apmācības grūtības, maldīgi domājot, ka tas ar laiku pāries vai ka tas nav tik būtiski. Vēl vecākiem jāatceras, ka viņiem īpaši jāseko līdz šādu bērnu skolas gaitām un mācībām, uzzinot par disleksiju pēc iespējas vairāk. Ne visi ir informēti, piemēram, ka Latvijā arī ir Disleksijas biedrība, kas panākusi, ka skolās pārbaudes darbos bērniem ar dislektīvām pazīmēm pagarina pārbaudes darbu izpildes laiku un ļauj izmantot atgādnes un tabulas.
Darāmā vēl daudz, jo, dzirdot konferencē Dānijas pārstāves Veronikas Izemas stāstījumu par valstī sakārtoto sistēmu šajā jomā, gribas pieminēt dažus būtiskus aspektus: situācija valstī izmainījusies ar ANO konvencijas, kas attiecināma arī uz cilvēku ar disleksiju tiesībām, parakstīšanu (Latvijā šī konvencija vēl nav parakstīta); savlaicīga disleksijas pazīmju diagnosticēšana un izlīdzinošās apmācības sistēma (tas nav tas pats, kas pie mums izmantotie atbalsta pasākumi), attiecīgs valsts finansējums, kas ietver, piemēram, interaktīvo tehnoloģiju somu, kurā ir “iPad”, planšetdators, balss sintezators un tamlīdzīgi, kā arī finansējums skolotāju papildlaika apmaksai, eksāmenu materiālu digitalizācija.
Ar šī raksta palīdzību gribu aicināt vecākus pašus interesēties par disleksijas diagnosticēšanu un pēc tam par iespējamo izlīdzinošo apmācību. Otrkārt, kamēr vēl mūsu valstī šāda apmācība nav korekta, tad jāinteresējas un jāseko līdzi bērna skolas gaitām un mācībām, tādējādi kopā ar skolotājiem atrodot efektīvāko bērna apmācībai. Treškārt, varētu arī Gulbenē veidoties disleksijas biedrība, kas iedrošinātu un izglītotu cilvēkus, kuri saskaras ar disleksijas problēmām.
