Šis jaunais gads jau pirmajās dienās iekrāsojās traģiskās krāsās. 2.janvārī Latviju pāršalca ziņa, ka Dobelē, visticamāk, no narkotiku pārdozēšanas atrasti miruši laulātie, no bada miris deviņus mēnešus mazs zīdainis, kā arī no bada novājināti trīs, četrus un piecus gadus veci bērni. Visi šokā – kaimiņi, kuri nepievērsuši uzmanību bērnu raudām, jo tie taču bērni (!); sociālais dienests, kas uzskata, ka nekas neesot liecinājis par narkotiku lietošanu ģimenē; pašvaldības policija, kura šajā mājā bija iegriezusies Vecgada pēdējā dienā un neko aizdomīgu nav manījusi. Diemžēl šausmināmies un šokējamies tikai pēc tam, kad notiek kaut kas traģisks. Kāpēc? Šajā sakarā savas dzīves ainiņas sociālajos tīklos diezgan tieši raksturojusi blogere Ksenija Andrijanova. Kaut arī skarbi teikts, taču atzīstu – tuvu īstenībai. Neliekuļosim – laukos vien tādu tā saucamo ģimeņu ir papilnam, kur, ja ne abi vecāki, tad vismaz stiprais dzimums nodzeras līdz baltajām pelītēm. Dzīvo no gadījuma darbiem, bērnu pabalstiem un sociālajām pakām. Vai nav paradokss – pašvaldības papīros iegrāmatoti kā maznodrošinātie, bet kārtējai dziras pudelei nauda atrodas. Un kaimiņi tikai kaut ko pa ausu galam dzirdējuši, aizbarikādējas ar atrunām, ka nav viņu darīšana, ka katrs dzīvo tā, kā pašiem tīk. Šīs vienaldzības rezultātā cieš bērni. Vai esam tiktāl notrulinājušies, ka nespējam iziet no savas komforta zonas un brīdināt par to, ka kaut kas nav kārtībā? Mums taču ir tik daudz labi atalgotu dienestu, kam saskaņā ar viņu pienākumiem vajadzētu būt lietas kursā. Skaisti skan: ģimene – svēta lieta! Bet tad, kad tai vajag palīdzību, atskan atrunas: “Nav ko jaukties!”, Gan jau paši tiks galā!”, “Izsauksi policiju – paliksi vainīgs!” Un tā tālāk un tā joprojām. Savukārt policijai ir savas sarkanās līnijas, kuras nepārkāpt, – ģimenes lietās nejaucamies! Diemžēl piedzīvots arī uz savas ādas. Vai tiešām jānotiek traģēdijai, lai visi sarosītos?
