Nav noslēpums, ka lietuvieši ir uzņēmīgi un strauji iesoļo Latvijā ar saviem biznesa projektiem. Lūk, kārtējais pierādījums tam – ilūziju muzejs “Kosmoss”, kas šogad pavasarī durvis vēra netālu no Doma baznīcas Vecrīgā. Pabūt tur sanāca gan tikai rudenī.
Muzejs nav liels – 200 kvadrātmetri, tajā ir 30 ekspozīcijas jeb optiskās ilūzijas (cerams, ar laiku būs vēl), par kurām varētu teikt, ka tas ir acīm redzamais – neticamais. Tāds fizikas brīnumu apkopojums. Interesanti ir gan pieaugušajiem, gan skolēniem, vienīgi pavisam maziem bērniem varbūt viss nebūs interesants. Galvenais, kas būtu vajadzīgs, dodoties uz ilūziju muzeju, ir fotokamera un ceļabiedrs, lai būtu, kas iemūžina optisko apmānu. Bilde parāda to, kā patiesībā nebija.
Kas tad ir ilūzija? Nepareizā īstenības uztverē radies priekšstats; uztveres malds. Muzejā var, tā sakot, ielūkoties ilūziju “virtuvē”, lai saprastu, kā tas, kas tā nevar būt, tomēr izskatās tā, kā tas izskatās.
Ilūziju muzejā var gan pasēdēt ar ceļabiedru un paskatīties spoguļos, kur būsi redzams pats ar savām acīm un pretī sēdētāja muti vai otrādi. Var ielūkoties visādos caurumos un pabrīnīties. Var, piemēram, likt zīmējumam paskriet, paripot, palēkāt. Var ar roku nodzēst pretī stāvošā cilvēka seju. Var uzjautrināties, ejot pa spoguļu labirintu, nobildēties uz zemeslodes fona, it kā lidojot kosmosā. Var brīnīties, kā metāla lodīte ar nošķeltu malu pa cauruli nevis nokrīt ar lielu blīkšķi, bet nolido lēni kā spalviņa. Var iegriezt zootropu un atkal nebeigt domāt, kā var cilindra vidū lidot putns, ja viņa tur nav un visi putna silueti atrodas ārpusē. Var redzēt, kā rodas virpulis. Uz kādas sienas ir ieliekts Einšteina portrets, kurš no sāniem izskatās kā izliekta galva, kura vēro tevi gan pa labi, gan pa kreisi. Un visam ir savs skaidrojums. Man kā avīzes darbiniekam ir zināms, kas ir “cmyk” krāsas, jo tā top krāsainas bildes laikrakstā. Tad, lūk, muzejā ir “cmyk” istaba, kur var redzēt šīs krāsainās ēnas uz sienas. Bet visiespaidīgākais, manuprāt, ir kosmosa bezgalīgais ceļš. Šajā telpā rodas iespaids, ka tu stāvi uz nelielas platformiņas, bet visapkārt – gan augšā, gan lejā, gan pa labi un kreisi – ir bezgalīgs plašums ar mirgojošām krāsainām zvaigznēm un platformiņām, uz kurām stāv tavi dubultnieki. Un, ja iztēle ir pietiekami laba, rodas diezgan dīvaina sajūta, jo apkārt jau vairāk nekā nav kā tikai zvaigznes – viens solis un…
Muzejam neesot konkrētas mērķauditorijas, bet mērķis esot visus uzjautrināt. Tiesa, var diskutēt par cenu, vai tā ir adekvāta piedāvājumam, tomēr tik un tā vajadzētu pašam visu redzēt, lai gan arī pie sķietamiem brīnumiem ātri pierod. Bet jautri tur būs, tatad arī mērķi, domāju, sasniegt muzejam pamazām izdodas. Varbūt nākotnē izdosies arī samazināt cenas, lai apmeklētāju būtu vēl vairāk. Un vēl – muzejs atrodas brīnišķīgā vietā – Vecrīgā. Kad jūs pēdējo reizi izstaigājāt Vecrīgu, nesteidzoties aplūkojot katru namu? Pa ceļam uz muzeju var aplūkot slaveno kaķu namu vai, piemēram, aizsoļot līdz zviedru vārtiem un sastapt “rēgu”. Un noziedot kādu naudiņu liliputa zeltītajai “statujai”. Turklāt palaikam Vecrīgā uzrodas kaut kas jauns un jauks. Piemēram, tik tikko pie Doma baznīcas ir izveidots jauns rotaļlaukums. Ar soliņiem, labirintiem, mītisku viduslaiku dzīvnieku bronzas skulptūrām – tā vien gribas apskaut viedo pūci, pasēdēt bruņneša vai vienradža, vai pūķa mugurā. Lai gan laukums ir domāts bērniem, arī svešā mēlē runājoši jaunieši nenocietās un metās griezties karuselītī ar Rīgas torņu gaili galotnē. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti (kas zina, cik ilgi izturēs), bet piekrišana šim objektam ir liela. Un mūsu mīļā Vecrīga tik tiešām ir bezgala skaista!
