Lietains asaru rīts un saulaini gaiša novakare – tāda bija aizvadītā svētdiena. Luterāņiem – Mūžības svētdiena. “Mūžības svētdienā tiek lietotas baltas altārsegas kā augstajos svētkos, jo nāve nav pēdējais punkts mūsu dzīvē,” teikts Latvijas luteriskās baznīcas mājaslapā. Jā, baltuma dabā pietrūkst. Šīs novembra dienas ir krēslas pilnas, drūmas. Svētdien apmeklēju Gulbenes kapsētu, lai noliktu iedegtu lukturi pie savu mīļo atdusas vietas. Redzēju arī daudzus citus kapsētas apmeklētājus darām tāpat. Jau šīs nedēļas beigās kļūs gaišāk ap dvēseli, jo sagaidīsim pirmo adventi. Daži no mums tik ļoti alkst gaišuma, ka pasteigušies pirmo sveci Ziemassvētku gaidīšanas laikā iedegt jau pagājušajā svētdienā. Tas nekas. Adventes laiks nozīmē labestību, garīgumu. Un tam nav nekāda sakara ar patērētāja psiholoģiju. Brīnišķīgi! Mēs, “Dzirksteles” redakcijas kolektīvs, savā darbā gada nogalē esam guvuši jaunus iespaidus, jaunas atziņas, gatavodami rakstu sēriju par sociālo atbildību, sabiedrībai palīdzot bērniem, kuri nonākuši sarežģītās dzīves situācijās. Nosodīt kādu ir viegli. Grūtāk ir klusējot klausīties, iedziļināties, saprast, palīdzēt, glābt. To darīt ir aicināti valsts un pašvaldības atbildīgie dienesti, darbinieki. Arī mēs, žurnālisti, ikviens iedzīvotājs. Novadā vēršas plašumā akcija “Droša vieta bērnam”. Būt vērīgiem, iejūtīgiem, atbildīgiem pret bērniem un katru cilvēku nelaimē – tas ir tikai normāli. Mēs taču nedzīvojam kā svešinieki anonīmā vidē. Redzot, ka kādam paslīdējusi kāja, padodam roku, neejam garām. Dzirdot, ka kādu aizskar ar vārdiem, ar rīcību, varam vienkārši nostāties blakus, jautāt, runāt, mierināt. Palīdzēt tik tālu, cik no mums katra to gaida. Ne vairāk un ne mazāk. Šis ir laiks, kad gatavojam dāvanas saviem mīļajiem. Bet neaizrausimies. Jo lielāka pārpilnība, jo rūgtākas atraugas. Reiz kāds vīrietis, kurš bija šķīries no savas ģimenes un bērniem, man sacīja, ka nevarēs Ziemassvētkos apciemot ģimeni, jo nav taču, ko uzdāvināt bērniem. Ieteicu viņam vienalga iet ciemos un uzdāvināt ģimenei kopīgu pankūku cepšanu. Pēc tam viņš teica man paldies. Tie bijuši viņa dzīves skaistākie Ziemassvētki.
