Juris Kašs: “Lai aizstāvētu Latvijas neatkarību, ja būs vajadzīgs, atkal esmu gatavs doties uz barikādēm.
Juris Kašs: “Lai aizstāvētu Latvijas neatkarību, ja būs vajadzīgs, atkal esmu gatavs doties uz barikādēm.
Jaungulbenietis Juris Kašs ir starp 15 611 cilvēkiem, kuri pirms 17 gadiem janvārī stāvēja uz barikādēm, lai iestātos par Latvijas neatkarības atgūšanu, kas uzskatāma par nenovērtējamu mūsu tautas morālo ieguvumu. Juris arī šodien jūtas lepns, ka līdz ar citiem nu jau vēsturei piederošajā laikā spējis apliecināt spēju vienoties kopīgai cīņai.
“Tās izjūtas ir grūti aizmirst un vēlreiz izdzīvot, bet zinu, ka barikāžu laiks nekad netiks aizmirsts, jo nav bijis cita laika, kad visi latviešu tautas slāņi Latvijā būtu tik vienoti. No svara bija katra cilvēka līdzdalība,” saka Juris.
– Kā tas bija?
– Tolaik kopsaimniecībā Jaungulbenē strādāju par autobusa šoferi. Jau pirms 1991.gada janvāra, sekojot informācijai, sapratām, ka valstī briest kaut kas tāds, kas apdraud ikvienu no mums. Kad cilvēkus aicināja braukt uz Rīgu, lai aizstāvētu Latvijai nozīmīgus objektus, jaungulbenieši nebija jāskubina un īpaši jāpierunā, vīri bija gatavi doties uz barikādēm, nezinot, kas viņus tur sagaida. Visus mūs vienoja tālaika nozīmīgums un vārdos skaļi neizteiktā apjausma, kā viss var beigties. Ikviens, vismazākais incidents, neapdomīga rīcība, aplama pavēle vai lēmums tajās vēsturiski nozīmīgajās dienās varēja nozīmēt daudzu cilvēku dzīvības. Atceros, ka, gādājot par to, lai barikāžu aizstāvjiem netrūktu ēdamā, kolhoza vadība lika nokaut cūku. Arī cilvēki palīdzēja ar visu, kas vien viņiem bija.
– Kur barikāžu laikā atradās jaungulbenieši?
– Uz Rīgu no Jaungulbenes braucām reizē divi autobusi. Otrs bija Jaungulbenes arodskolai piederošs. Abi – cilvēku pārpilni. Bija savādi, ka, šķērsojot Rīgas robežas, ielas bija kā izslaucītas. Uz Brīvības ielas – neviena transportlīdzekļa. Vispirms braucām uz Daugavas krastmalu, kur saņēmām norādi braukt uz centru un apsargāt Ministru padomes ēku. Kopš pagājušā gada septembra strādāju SIA “Nordeka” par autobusa šoferi. Rīgā esmu bieži, bet vienmēr, kad braucu vai eju garām Ministru padomes ēkai, nevilšus uzvirmo atmiņas. Atceros, kā viss izskatījās tajās tālajās janvāra dienās. Šaurajās Vecrīgas ielās – lauksaimniecības tehnika, autobusi, smagās automašīnas, viss, ar ko cilvēki ieradās Rīgā no lauku rajoniem. Tika vesti baļķi, lai celtu barikādes. Atmosfēra bija pacilāta, cilvēki dziedāja, visur dega ugunskuri. Rīdzinieki nāca klāt un piedāvāja tēju, sviestmaizes, tā bija vārdos nepasakāma vienotības izjūta. Visi bijām kā vienas ģimenes locekļi.
– Kaut brīdi sajutāt bailes, domājot par to, kas patiesībā varēja notikt?
– Divarpus dienās, ko pavadīju uz barikādēm, nekad neesmu juties Rīgā tik droši, lai arī palaikam atskanēja šāvieni. Mums nevienam ieroča nebija, ar ko nepieciešamības gadījumā varētu stāties pretim. Neviens tā īsti arī neticēja, ka uz mums kāds varētu šaut, jo barikāžu aizstāvji noteikti nebija tie, kas varētu izprovocēt asins izliešanu.
– Izjūtot tautas vienotību, ticējāt, ka Latvija atgūs neatkarību?
– Piestājot pie ugunskuriem un parunājoties ar vīriem, neviens tā īsti neticēja, ka atkal būsim neatkarīga Latvijas valsts, jo Latvija pret vareno Krieviju šķita kā smilšu grauds pret klinti.
“Visi bijām kā vienas ģimenes locekļi.”
Tomēr iekšēji jutām, ka arī dzīvot tā, kā dzīvojām padomju gados, vairs nevar, ka ir jāmainās laikam, kurā viss pamazām tiek izsaimniekots. Cilvēkos arvien vairāk radās vēlēšanās pašiem būt savas zemes un savas valsts saimniekiem, vēlēšanās redzēt tālāk par Latvijas robežām.
– Vai barikāžu aizstāvju cerības neatkarīgā Latvija šajos gados ir attaisnojusi?
– Šodien mums viss ir, par slikto dzīvi sūdzas tikai tie, kam neveicas. Esam aizmirsuši, kā ir stundām ilgi stāvēt garās rindās pēc deficīta precēm – desām, zābakiem un cita. Protams, naudu vienmēr var vēlēties vairāk, bet, lai tā būtu, ir jāstrādā. Tie, kuri iedomājas, ka viss iegūstams bez darba, rūgti maldās. Man nepatīk arī nemitīgās ministru maiņas. Sekojot tam, kas notiek valdībā, saprotu, ka nekad negribētu piedalīties lielās politikas veidošanā. Labāk godīgi un pēc labākās sirdsapziņas veicu savu darbu. Ar autobusu esmu izbraukājis visu Latviju un varu salīdzināt, kā cilvēki dzīvo neatkarīgajā laikā. Ja, piemēram, Kurzemes pusē valda rosība, tad Latgalē lauki pamazām aizaug, viensētas stāv tukšas un pamestas, cilvēki, kas palikuši laukos, nodzeras. Kam ir mežs, tas kaut kā kuļas, kam tā nav, visam atmetis ar roku. Protams, ir arī uzņēmīgi ļaudis, kuri brauc uz darbu Rīgā. Uzskatu, ka Latvijā darbu var atrast, cits jautājums: vai cilvēks to vēlas. Ja savulaik cilvēki no laukiem pilsētas radiem veda pārtiku, tad šodien ir otrādi.
– Ja aicinātu, jūs atkal būtu barikāžu aizstāvju pulkā?
– Domāju, ka ne tikai es, bet arī tie cilvēki, kuri vienoti cēlās aizstāvēt savas valsts tikko dzimušo brīvību 1991.gada ziemā, ja būtu vajadzīgs, atkal stāvētu uz barikādēm. Tikai ir skaidri jāzina, kāda mērķa vārdā tas tiek darīts. Latvieši savā būtībā ir patrioti, to pierāda ne tikai politiskās aktivitātes. Jaunieši, kas par barikāžu laiku runā vēstures stundās, uz barikādēm dotos, vairāk ziņkārības vadīti. Domāju, ka laukos jaunieši būtu pat atsaucīgāki nekā pilsētā.
– Esat saņēmis arī barikāžu piemiņas zīmi?
– Nē, bet man vienmēr ir iespējams piedalīties barikāžu atceres pasākumos, kas notiek Rīgā.
– Daudzi latvieši no neatkarīgās Latvijas dodas peļņā uz ārzemēm.
– Es nekad to nedarītu. Mana vieta ir Latvijā! Es pat no dzimtā Jaungulbenes pagasta nevaru aiziet projām. Te ir labi cilvēki. Draugs piedāvāja pārcelties dzīvot uz Ropažiem, bet no piedāvājuma atteicos. Labi jau šķiet tikai tur, kur mūsu nav. Man te ir paziņas, ir labs darbs, saņemu gan algu, gan pensiju. Brīnāties, ka esmu pensijā? Tajā aiziet “palīdzēja” Černobiļa, uz kuru tiku nosūtīts gadu pēc atomreaktora avārijas – 1987.gadā. Neviens nejautāja, vai es to vēlos. Vakarā pateica, otras dienas rītā jau vajadzēja braukt. Ar “kamazu” mēnesi vedu projām reaktīvo smilti un gružus. Tur redzētais arī nav aizmirstams – 30 kilometru rādiusā no reaktora uz visām pusēm sarkans mežs, izmirusi pilsēta. Mums – nekādu aizsarglīdzekļu, izņemot no marles darinātu mutes un deguna masku. Neviens īsti nezinājām, cik lielu starojumu dienā saņemam. Kaut ko mērīja, kaut ko pierakstīja, kad ierakstu aile kladē bija pilna, palaida mājās. Šodien par to cenšos nedomāt.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Juris Kašs.
Dzimis: 1964.gada 9.oktobrī Jaungulbenē.
Izglītība: Gulbīša vidusskola, Jaungulbenes 1. lauku profesionāli tehniskā skola.
Darbs: no 1984.gada Jaungulbenē autobusa šoferis, kopš 2007.gada 1.septembra SIA “Nordeka”.
Ģimene: precējies, sieva Dace strādā Jaungulbenes pirmsskolas izglītības iestādē, meitas Kristīne un Sabīne mācās Gulbīša vidusskolā.
Vaļasprieks: zolītes spēle –
savulaik piedalījies tās čempionātos, basketbols – spēlējis rajona izlasē, futbols.
Nevēlas: nodarboties ar privāto biznesu un politiku.
Sieva atceras
Jura dzīvesbiedre Dace atceras: “Vakarā, kad vīrs posās uz barikādēm, rietēja koši sarkana saule un pagasta tantes vaimanāja, ka līšot asinis. Tā jau arī notika. Man bija tāda sajūta, ka Juris un visi pārējie pagasta vīrieši, kuri sēdās autobusā, lai brauktu uz barikādēm, dodas karā. Mājās palicējos valdīja liels satraukums. Arī es uztraucos gan par viņu, gan par trīs mēnešus veco meitiņu Kristīni. Visu laiku, kamēr Juris nebija atgriezies, pavadīju pie televizora, klausoties ziņas. Tolaik nevienam nebija arī mobilo tālruņu, lai varētu sazināties.
