Leģenda vēsta, ka pirms 500 gadiem eglīte pirmoreiz rotāta Rīgā. Patiesībā Ziemassvētku eglītes rotāšana Latvijā ienākusi daudz vēlāk, tikai 19.gadsimtā.
Leģenda vēsta, ka pirms 500 gadiem eglīte pirmoreiz rotāta Rīgā. Patiesībā Ziemassvētku eglītes rotāšana Latvijā ienākusi daudz vēlāk, tikai 19.gadsimtā. Tomēr gribas domāt, ka tā tas bijis vienmēr – bez zaļās skaistules ar svecītēm vairs nespējam iedomāties šos svētkus.
Katrā mājā Ziemassvētkos sirdis silda sveču mazās liesmiņas. Ja tās visas varētu salikt vienuviet, tad nakts tumsa nebūtu jūtama. Tās ir kā cilvēku dzīves – spožākas un mazāk spožas, lielākas un mazākas, mirdz klusi un mierīgi vai sprakšķot dzirkstelēm. Daudzi tic, ka mirklī, kad iededzam jaunu sveci, kāda cita dziest. Varbūt tāpēc, aizdedzot sveces eglītē, kaut ko klusu vēlamies un vērojam, kura gaismas devēja ilgāk degs. Var uz papīra uzrakstīt vēlēšanos un sadedzināt sveces liesmā tā, lai dūmu vērpetes to aiznestu kosmosā. Šādas rīcības aizsākumi meklējami Mēness dievietes Artemīdas godināšanas svētkos, kad sveces lika uz Mēness sirpja formas plāceņiem, izteica vēlēšanos un sveces nopūta. Vai neatgādina mūsu dzimšanas dienas svinības?
Katrs klusībā cer, ka viņa vēlēšanās piepildīsies, bet tikai retais spēj iedomāties, kādas būs sekas. Negaidīts rezultāts var gan patīkami izbrīnīt, gan sagādāt sarūgtinājumu, gan atnest pasaules slavu. Nav nekāds noslēpums, ka daudzu atklājumu pamatā bijušas pavisam vienkāršas sadzīviskas vēlmes. Var minēt kaut vai šampanieša autoru benediktiešu mūku, kam bija uzticēti klostera vīna pagrabi. Viņš bija ļāvis vīnam sasalt, tā pārtraucot dabīgo rūgšanas procesu. Gribēdams labot kļūdu, viņš radīja patiesi brīnišķīgu dzērienu, ko liekam svētku galdā. Arī mūsu vēlmes ir ļoti ikdienišķas. Kāpēc tās nepiepildās? Droši vien ar pārliecību nerīkojamies, bet gaidām brīnumus.
Rīt, aizdedzot pēdējo sveci adventes vainagā un skatoties mirdzošajā aplī, secināsim, ka atkal ir noslēdzies saules loks debesīs. Sekundes, minūtes, stundas, dienas ir izplūdušas kā smiltis caur pirkstiem, atstājot plaukstās vien sīkus smilšu graudiņus. Ja man Ziemassvētkos pasniegtu lielu dāvanu kasti un teiktu – te ir tev atvēlētais laiks, droši vien nezinātu, ko ar to iesākt. Ikdienā par to nedomāju. Cik laika man ir atvēlēts? Cik lietderīgi to izmantoju? Kāpēc laiks rit tik strauji? Kāpēc dzīvoju?
Ja man ļautu izvēlēties dāvanu, tā nebūtu taustāma, bet izjūtama. Tā ir mīlestība, ko vēlos dāvāt arī citiem. Tā ir vienīgā iespēja saņemt šo lielāko dzīves balvu.
