Vizītkarte
Gaidis Grandāns: studē doktorantūrā Daugavpils Universitātē. Ir arī Dabas aizsardzības pārvaldes sertificēts eksperts putnu jomā, piedalās dažādos ar putnu izpēti un aizsardzību saistītos projektos Latvijā un ārvalstīs. Viens no vadošajiem Latvijas putnu vērotājiem.
Maija Grandāne: studē maģistrantūrā Daugavpils Universitātē. Strādā Stāķu un Rankas pamatskolā par bioloģijas skolotāju, savukārt Druvienas pamatskolā vadīs jauno dabas pētnieku pulciņu.
Zaļā dzīvesveida fanāti. Tā pāris vārdos gribas teikt par Maiju un Gaidi Grandāniem, kuri nu jau gandrīz gadu dzīvo Druvienas pagastā lauku mājā meža vidū. Abi ir biologi (tikai Gaidim ir ornitoloģijas novirziens). Kā paši smej, tā nav viņu profesija, bet gan dzīvesveids. Tieši tāpēc pirms kāda laika abi nolēmuši, ka grib īstenot sapni par lauku mājām, jo abi nāk no dažādām Latvijas vietām. Maija no Amatas novada Skujenes pagasta, savukārt Gaidis – no Pļaviņām. Lai arī resursi sapņa realizēšanai bijuši ierobežoti, viss izdevies. Kaut gan vietējie druvēnieši, uzzinot, ka nu viņu pagastā dzīvos jauns pāris, bijuši ļoti pārsteigti un domājuši, ka tas ir joks.
Druvienā – laba aura
“Meklējot māju, mums bija daži noteikumi, piemēram, lai māja ir dzīvojamā stāvoklī un lai kaimiņi nav ļoti tuvu, un šai lauku mājai bija jābūt Vidzemē vai Latgalē. Ar meklējumiem mums gāja visādi. Šo māju, kur tagad dzīvojam, atradām joka pēc. Sludinājumu par tās pārdošanu izlasījām internetā, bet mēs šo māju “norakstījām”, un iemesls tam bija, ka tomēr tā ir pārāk tālu no Rīgas un citām mums svarīgām vietām, jo mēs iesaistāmies dažādos projektos un bieži sanāk braukāt prom no mājām. Tajā dienā mums bija izstrādāts maršruts, pa kuru mēs braucām skatīties mājas. Visas bija tik drausmīgas! Tad nodomājām garastāvokļa uzlabošanai atbraukt uz šejieni, lai apskatītos, kas ir te, Druvienā. Atbraucām, un ar to arī pietika. Te ir tāda laba aura… Visapkārt ir mežs un daba. Un viss pārējais arī atbilda mūsu kritērijiem. 29.novembrī būs gads, kopš mēs te dzīvojam,” atceras Maija.
Jaunais pāris savu izvēli nemaz nenožēlo. Iepriekšējais saimnieks viņiem mantojumā atstājis divas kazas, vistas, suņus un kaķus. Tagad kazu skaits kļuvis lielāks, arī aitas viņiem ir, nerunājot par kuplo dažādu mājputnu skaitu. Būšot arī bites. “Gribas jau visu un uzreiz, bet tas nav pareizi, labāk, ja viss rit lēnā garā,” domā Maija.
Nākotnes sapņi
Gaidim un Maijai ir sapnis par bioloģisko saimniecību. Jau tagad viņi paši cep maizi, jo ir gan abra, gan īsta maizes krāsns, no izaudzētajām kazām tiek gatavotas kazas gaļas desas, dārzeņus veikalā nepērk, bet gan izaudzē paši. Viņi nepērk produktus, kuros ir E vielas, kaut gan tādu, kā paši atzīst, veikalos gandrīz vai nav. “Tas, ko tu ēd, tas tu reāli arī esi,” atzīst Maija. Lūkojoties uz kādu produktu veikala plauktā, viņai kā bioloģei acu priekšā vienmēr pavīd aina, kas ir noticis un kas ir darīts ar šo produktu, līdz tas ir nonācis līdz patērētājam. “Mums ir sapnis kādreiz atteikties no visa pirktā veikalā un, cik vien iespējams, ražot pašiem,” stāsta Maija un piebilst, ka viņi gandrīz nelieto kosmētiku, tik vien kā šampūnu, bet arī to ir doma kādreiz izgatavot pašai. Viņi ir atteikušies no dažādiem ķīmiskiem līdzekļiem. “Kāpēc grīdu mazgāt ar kaut kādiem līdzekļiem, ja to var izdarīt ar ūdeni?” retoriski vaicā Maija.
Viņiem ir sava filozofija par ēšanu. “Kāpēc svaigi gurķi būtu jāēd janvārī? Senajiem latviešiem tādu nebija, un viņi ziemā ēda skābētus kāpostus. Arī mēs dodam priekšroku sezonālajai ēšanai. Ziemā ēdam tos produktus, kas ir mūsu klimata apstākļos pieejami, piemēram, burkānu salātus vai marinētas bietes, arī ābolus ēdam tik ilgi, kamēr tie ir pagrabā,” saka Maija.
Bieži dodas ekspedīcijās
Gaidis aizraujas arī ar putnu vērošanu un administrē portālu “latvijasputni.lv”, kas apkopo reto un interesanto putnu novērojumus Latvijā. Mūsu valstī ir tikai kādi 30 aktīvi putnu vērotāji. “Latvijā šobrīd konstatētas 355 putnu sugas. Gada laikā esmu novērojis vairāk nekā 250 putnu sugas. Lai novērotu tik lielu putnu sugu skaitu, bieži ir jādodas ekspedīcijās. Ja kāds cits pamana jaunu putnu sugu Latvijā, atskan telefona zvans, un viss tiek mests pie malas, sēžos mašīnā un prom uz to vietu. Tas ir kaifs. Bet vēl lielāks kaifs ir pašam kaut ko atrast. Latvijā šogad ienākušas sešas jaunas putnu sugas. Tās ir sugas, kuras dabiski pie mums nav sastopamas, bet tās ieklīst. Iespējams, šīs sugas ir bijušas arī pirms tam Latvijā, bet nav piefiksētas. Putnu vērošana ir dārgs hobijs, kaut gan Skandināvijā tie ir tūkstoši cilvēku, kas ar to nodarbojas,” stāsta Gaidis. Daudz laika viņš pavada Latvijas labākajās putnu vietās: pavasarī Kolkas ragā un Lubāna ezera apkārtnē, bet rudenī Papes jūrmalā.
Šī abiem ir bijusi īpaša vasara, jo bijusi lieliska iespēja ne tikai nopelnīt, bet arī gūt pieredzi Lietuvā, kartējot Eiropas nozīmes biotopus, proti, apsekojot konkrētu platību, noteikt Eiropas Savienības nozīmes biotopu, konstatējot raksturīgās un tipiskās augu sugas. “Vai tad tas nav forši, ja vari strādāt savā profesijā? Tā ir lieta, ko es māku un kas man patīk. Dabā vienmēr var kaut ko interesantu atrast un novērot. Es nekad neesmu iedomājusies, ka pēc profesijas varētu būt kaut kas cits. Gaterī vai birojā es negribētu strādāt,” saka Maija.
Vai ir vērts “cepties”?
Atpūtu viņi nemeklē kādā no Ēģiptes kūrortiem, bet gan tepat, Latvijā, vēro putnus. “Mēs nekad no tā neatslēdzamies. Un tie jau nav tikai putni, ko vērojam,” saka Maija. Piemēram, vasaras naktīs viņi vērojuši tauriņus. Izklājuši gar ēkas sienu palagu, pielikuši klāt lampiņu, jo tauriņi lido uz gaismu, apžilbst un tad nosēžas uz palaga. Tā varot novērot dažādas interesantas sugas un tās iemūžināt nofotografējot. “Ja ir biologa izglītība, tad tu pievērs uzmanību citām interesantām lietām, piemēram, retiem augiem. Man patīk arī dendroloģija,” stāsta Maija, kuri ir ieguvusi arī arborista jeb kokkopja profesiju. Kāds pasniedzējs skolā esot teicis, ka arboristi ir koku dakteri, koku psihologi. Eiropā tie esot pieprasīti, īpaši pilsētas vidē, bet Latvijā tikai pamazām cilvēki sākot apjēgt to, ka tas ir vajadzīgs.
Maija atzīst, ka viņai pat mati saceļas stāvus, redzot, ka, nereti, taupot līdzekļus un nevēršoties pie profesionāļiem, jo īpaši dažādu pašvaldību apstādījumos, kokam zari tiek izgriezti brutāli un barbariski, zāģēts “uz dullo”, bet tā diemžēl Latvijā notiekot. Savukārt arboristu zinātne balstās uz to, kā koku sakopt, nenodarot viņam pāri.
Abi pārdzīvo par to, kas notiek ar Latvijas mežiem, īpaši tiem, kas pieder privātajiem. Tādu brīvdomību, ko ar mežiem dara privātie, viņiem ir grūti pieņemt. “Igaunijā, piemēram, pavasaros cirst mežus ir aizliegts, bet te cērt. Cērtot mežu pavasarī, ne tikai tiek iznīcināts tūkstošiem ligzdojošo putnu, bet arī pašai koksnei nav vērtības. Sulas staigā, koks ir mīksts, audzē jauno gadskārtu,” abi dalās savās zināšanās. Cik ļoti viņi iedegas, runājot par mežiem, tik nemaz nepārdzīvo par to, kas notiek lielajā politikā. “Ja tu apzinies, ka vari kaut ko iespaidot un palīdzēt, tad ir vērts “cepties”, bet par to, ko nevari ietekmēt, “cepties” ir lieki, tad jau labāk iziet putnus paklausīties,” saka Maija.
