Vēlēšanu kaislības nu jau aiz muguras, un ar rezultātiem pēc būtības visi jau sen samierinājušies. Ja ņem vērā to, ka vismaz puse balsstiesīgo vēlētāju par šo notikumu nelikās ne zinis, tad jāsecina, ka ar rezultātiem ir jābūt apmierinātai lielākajai daļai iedzīvotāju. Un pēc būtības jau parastā cilvēka dzīvē nekas diži nemainīsies, lai arī kas būtu pie varas. Visi jau saprotam, ka daudzi priekšvēlēšanu saukļi un solījumi paliks uz baltām papīra lapām un pēc četriem gadiem būs dzirdamas jau ierastās frāzes “mēs nevarējām, jo bijām opozīcijā”, “mēs gribējām, bet mūs neatbalstīja” vai vēl trakāk – “nē, tā neesmu es”. Taču, lai arī kas mūs turpmākajos gados vestu uz laimīgo nākotni, primārajam būtu jābūt Latvijas pilsoņu interesēm un vajadzībām. Negribētos, lai atkal atklātos kāda deputāta nelikumīgie darījumi vai vienkārša izpalīdzēšana kādam draugam vai vajadzīgai personai. Tad varbūt nevajadzēs cīnīties ar sekām, bet beidzot varēs ķerties pie cēloņu analīzes. Nesen tiekoties ar daudziem tautiešiem vairākās valstīs, sapratu, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt viņus atgriezt ar solījumiem, pārrunām vai 1,5 miljonus vērtiem reemigrācijas plāniem. Starp citu, Anglijā, runājot ar kādu sievieti, kura bija vērsusies Latvijas attiecīgajās instancēs ar domu par atgriešanos, to visu nosauca par “absolūtu fufeli”, jo šeit viņai netika piedāvāts nekas no tā, uz ko viņa cerēja. Manuprāt, ir jāsamierinās ar tiem, kurus esam jau zaudējuši, un jādomā par to, lai nezaudētu nākamos. Ir jārada apstākļi, lai neviens negribētu doties prom, beidzot ir jādomā par tiem, kuri ir te, nevis par aizbraukušajiem. Un tikai tad, kad dzīves līmenis šeit uzlabosies, mēs varam cerēt, ka kāds varbūt arī atgriezīsies. Kā to izdarīt? Personīgi es nezinu, droši vien jau tāpēc neesmu politiķis, taču, visticamāk, ka to zina “100 gudrās galvas”, kuras politikā gāja katra ar savu redzējumu. Taču viens nu ir skaidrs – jūs nekad nedabūsiet atpakaļ jauno māmiņu, kurai piedāvā bērnudārzu stundas attālumā no viņas dzīvesvietas vai alternatīvu blakus mājai, taču par visu viņas algu, ko sola vietējais darba devējs. Un, visticamāk, arī tas, kuram pirms kārtējās algas makā atlicis vēl tūkstotis, nevēlēsies skaitīt Latvijas metāla monētas cerībā, ka kopā sanāks kāda papīra naudas zīme. Un ticiet man – te nelīdzēs ne patriotisma, ne radniecības jūtas, varbūt vienīgi nostalģisks pensijas vecums.
