No 26.oktobra līdz 2.novembrim mums – Sabīnei Pundurei, Justīnei Baltiņai, Initai Bukovskai, Kasparam Loginam, Ritvaram Ohnovskim un Agnim Zurkovam – bija iespēja kopā ar skolotāju Lāsmu Skopāni doties braucienā uz Bulgāriju.
No 26.oktobra līdz 2.novembrim mums – Sabīnei Pundurei, Justīnei Baltiņai, Initai Bukovskai, Kasparam Loginam, Ritvaram Ohnovskim un Agnim Zurkovam – bija iespēja kopā ar skolotāju Lāsmu Skopāni doties braucienā uz Bulgāriju.
Mērķis – iepazīstināt trīs valstu pārstāvjus ar valsts vēsturi, tradīcijām, dejot tautas dejas un iemācīt tās pārējiem dalībniekiem, kas bija kopā ar mums.
Pirmajā dienā, ierodoties Bulgārijā, likās tik savādi, ka visapkārt ir sveši cilvēki, kas runā citādākā valodā. Taču vakara gaitā, ar visiem iepazīstoties, sapratām, ka tā būs aizraujoša nedēļa. Un tā arī bija. Ik dienas visi – bulgāri, ungāri, poļi un mēs, latvieši , – cītīgi kopā mācījāmies tautas dejas. Palaikam katras valsts pārstāvji stāstīja par savu dzimteni, tās politiku un tradīcijām, vārdu sakot, bija nelielas prezentācijas, kas cita no citas atšķīrās ar savu oriģinalitāti. Vakaros katras valsts dalībnieki rīkoja savu nacionālo vakaru, kurā bija iespēja aplūkot tautu tērpus un nogaršot nacionālos ēdienus. Projekta pirmspēdējā dienā devāmies uz Bulgārijas pilsētām Kulu un Vidinu, lai sniegtu tautisko deju koncertus. Iepriecināja tas, ka Vidinas un Kulas iedzīvotāji bija ļoti atsaucīgi un sajūsmināti, skatoties mūsu uzstāšanos.
Brīvajos brīžos mūs aizveda apskatīt Bulgārijas skaistākās vietas – arī alu, kurā atrodas koncertzāle un saglabājušies seni zīmējumi uz alas sienām, tie ir pasaulē pirmie sienu gleznojumi, kas tur ir saglabājušies mitrā gaisa dēļ, savukārt tieši mitrā gaisa dēļ šajā alā koncerti var notikt tikai 30 minūtes, jo pēc tam mūzikas instrumenti mitruma ietekmē sāk citādāk skanēt. Gaisa mitrums tur ir 90 procenti.
Vēl mēs apskatījām cietoksni kalnā, no kura pavērās neticams skats – visa pilsēta bija pie mūsu kājām un mājas likās kā sīki “lego” klucīši. Tajā brīdī, kad stāvi kalna galā un lūkojies apkārt, tu jūties kā pasaules valdnieks. Pūta vējš, tāpēc sajūtas tiešām bija satriecošas.
Bulgārijas dabu nav iespējams raksturot dažos vārdos, jo, ieraugot tās augstos kalnus, plašās pļavas un dzidrās upes, aizrāvās elpa. Pat par spīti tam, ka šī valsts ir ļoti piesārņota, jo iedzīvotāji var mest visus atkritumus zemē, viņus par to nesoda un arī paši nepadomā, ka varbūt tā nevajadzēju darīt. Arī autovadītāji viņiem ir pārgalvīgi un pie gājēju pārejām neapstājas, tāpat viņiem – atšķirībā no mūsu zemes – nav dienas laikā jāieslēdz mašīnām gaismas.
Mūsu viesnīca atradās kalnu ielejā, gar to tecēja upe, 15 minūšu gājienā no turienes atradās arī ezers. Laiks bija ļoti silts – 25, 26 un pat vairāk grādu, un tas viņiem bija jau rudens sākums. Tādēļ, atgriežoties Latvijā, sapratām, kas ir ziema.
Protams, kad pienāca pēdējā diena un visiem bija jābrauc mājās, uznāca nelielas skumjas, jo tik ļoti negribējās atvadīties no jauniegūtajiem draugiem un brīnišķīgās Bulgārijas. Šīs astoņas dienas pagāja tik ātri, jo katra no tām bija kā viens liels piedzīvojums, kurā tagad varam dalīties ar draugiem, radiem un jums. Pēdējā dienā mēs sarakstījām visi savu epastu adreses, tādēļ tagad varam sarakstīties.
Protams, centīsimies nezaudēt sakarus ar jauniegūtajiem draugiem. Sakām lielu paldies skolotājai Lāsmai, vecākiem, jauniešu kluba “Dēms” vadītājai Anitai un pārējiem, kas mūs atbalstīja, lai mēs varētu doties šajā neaizmirstamajā braucienā. Ceram, ka tas nebija pēdējais projekts, kurā piedalījāmies.
