Ir pagājis gads, kopš mūsu novadnieks, bijušais Nacionālo Bruņoto Spēku Apvienotā štāba priekšnieks, ģenerālmajors Juris Zeibārts savu dienestu Briselē turpina kā Latvijas militārais pārstāvis NATO un Eiropas Savienībā. Tas ir nozīmīgs amats, to pērnā gada jūlijā atzinis arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, uzsverot, ka jaunajam pārstāvim nāksies strādāt pie sarežģītiem jautājumiem, piedaloties NATO lēmumu pieņemšanas procesos. Jurim tika vēlēta ne tikai izturība un drosme jaunajā amatā, bet arī pacietība, fiziskā izturība un augstas morāles saglabāšana. Viņam tas ir izdevies, jo Juris ir cilvēks, kuram piemīt taisnīgums un principialitāte. Apbrīnojama ir arī viņa cilvēcība un atsaucība.
Lai gan darba pienākumu dēļ uz Latviju neizdodas atbraukt tik bieži, kā gribētos, tomēr Juris ir radis laiku, lai piedalītos Novadnieku dienās.
– Kā šobrīd vērtējat Briselē pavadīto laiku?
– Laiks patiešām skrien ātri, jo aprit gads, kopš esmu komandēts veikt Latvijas militārā pārstāvja NATO pienākumus un esmu projām no Latvijas. Mana dienesta vieta ir Briselē, NATO galvenajā mītnē. Nomainot manu iepriekšējo kolēģi šajā amatā, viņš, kā jau pieņemts, iepazīstināja ar visiem amata smalkumiem. Taču īsta izpratne rodas darot, un katrs mēs darām citādāk, bet iepriekšējā pieredze vienmēr palīdz. Protams, šis amats ir pilnīgi atšķirīgs no visiem iepriekšējiem. Būt bataljona, Zemessardzes komandierim vai Nacionālo Bruņoto Spēku Apvienotā štāba priekšniekam – tas nozīmē strādāt Latvijas vidē. Tie ir pavisam citi uzdevumi un lēmumi. Te dienests ir starptautiskā vidē un jebkura saskare ar citu valstu kolēģiem, kā arī darba dokumenti ir angļu valodā. Bet viena lieta gan ir nemainīga – darbs komandā un par savu komandu nevaru sūdzēties.
– Kādi ir militārā pārstāvja pienākumi?
– NATO galvenajā mītnē Briselē top alianses kopīgie lēmumi visdažādākajās kopējās aizsardzības jomās. Katru dalībvalsti pārstāv nacionālās delegācijas jeb pareizāk – patstāvīgās pārstāvniecības, kas daudzējādā ziņā ir kā nelielas vēstniecības, kas sastāv no Ārlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas, Bruņoto spēku pārstāvjiem, kuri pārstāv attiecīgo valsti dažādās NATO komitejās. Pavisam NATO mītnē ir divi galvenie lēmumu pieņemšanas līmeņi – politiskais un militārais, abi ir cieši saistīti. Politiskais lēmumu pieņemšanas līmenis – tā ir tā sauktā Ziemeļatlantijas padome, kur Latviju ikdienā pārstāv delegācijas vadītājs – vēstnieks NATO. Savukārt Militārā komiteja ir augstākā militārā vadība NATO. Vairākas reizes gadā tajā tiekas valstu bruņoto spēku komandieri, taču ikdienā Militārās komitejas darbu veic visu dalībvalstu (pavisam kopā 29) militārie pārstāvji – to skaitā arī es, darbojoties savas valsts bruņoto spēku komandiera vārdā. Protams, NATO galvenajā mītnē pieņemtajiem lēmumiem ir cits līmenis. Tas krietni sniedzas pāri vienas valsts robežām. Piemēram, lēmumi par daudznacionālo kaujas grupu izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā, lai stiprinātu reģiona drošību. NATO priekšnoteikums ir, ka jebkuram lēmumam ir jābūt vienbalsīgam. Ja kādai no dalībvalstīm ir iebildumi, tad lēmums netiek pieņemts. Mūsu uzdevums ir panākt, lai Latvijas balsi sadzirdētu un mūsu intereses ievērotu. Saprotams, ka arī mums jāuzklausa un jāņem vērā citu valstu intereses.
– Ir tomēr daļa sabiedrības, kas uz NATO karavīru klātbūtni raugās ar piesardzību.
– Protams, ka Latvijas drošība – un ne tikai militārā, ir garantija mūsu valsts attīstībai. Tāpēc jau mūsu valsts savulaik pievienojās gan Ziemeļatlantijas organizācijai, gan iestājās Eiropas Savienībā, lai būtu kopā ar citām valstīm un nepaliktu viena iepretim tagadnes un nākotnes izaicinājumiem, kā tas reiz notika mūsu vēsturē pirms Otrā pasaules kara. Tieši tāpēc par NATO karavīriem reizēm ir mazliet dīvaini klausīties, jo dažreiz masu saziņas līdzekļos tas izskan kā kaut kas ārpus Latvijas esošs. Nav tāda mistiska NATO. NATO – tās ir 29 dalībvalstis ar savām spējām, resursiem, saviem karavīriem, Latvija to starpā. Latvija ir NATO dalībvalsts kopš 2004. gada. Uzsvēršu, ka pirmie NATO karavīri mūsu valsts teritorijā ir vīri mūsu formas tērpos, jo arī Latvijas karavīri un zemessargi ir NATO karavīri, jebkurš no viņiem, arī es. Vai to klātbūtne kādam arī ir biedējoša? Nē.
Mūsu sabiedroto valstu karavīri Latvijā (arī pārējās Baltijas valstīs un Polijā) – tas ir piemērs tam, ko nozīmē kopējā aizsardzība, kuras pamatideja ir, ka visas valstis aizsargājas kopā, sniedzot viena otrai atbalstu. Savas zemes brīvību un neatkarību mums jābūt gataviem sargāt gan pašiem, gan kopā ar mūsu sabiedrotajiem. Ne velti Ziemeļatlantijas līgumā ir gan 3.pants, kas nosaka katras dalībvalsts pienākumus rūpēties par savu aizsardzības spēju attīstību, gan visiem zināmais 5.pants par kolektīvo aizsardzību. Domāju, ka nevienam nevajadzētu aizmirst, ka tieši mūsu austrumu kaimiņš 2014. gadā izraisīja ģeopolitisko krīzi, veicot Krimas aneksiju un atbalstot separātistus Austrumukrainā. NATO kopīgi veiktie pasākumi ir atbilde uz to. Tiem, kam valsts aizsardzība un drošība liekas nevajadzīga greznība un valsts aizsardzībai plānotie 2 procenti no iekšzemes kopprodukta pārāk smaga nasta, gribētu atgādināt, ka Gulbenes novadā ir piemiņas vieta Litenē. Man šķiet, ka tai vajadzētu likt par kaut ko aizdomāties.
– Soli pa solim esat gājis pa kāpnēm tikai uz augšu. Ne katram tas ir pa spēkam. Kā jūs pats sevi raksturotu?
– Man šķiet, ka vairums cilvēku mums visapkārt ir visu sasnieguši pašu spēkiem, ejot soli pa solim. Ikviens no maniem kolēģiem militārajā dienestā ir nogājis vai arī iet tādu pašu ceļu. Līdz ar to nedomāju, ka man piemīt kas īpašs. Par sevis raksturošanu – atturēšos, to lai dara citi, no malas labāk redzams.
– Vai bieži izdodas izrauties uz mājām, kas tagad ir Ādažos, lai kaut uz brīdi piemirstu par darba pienākumiem?
– Vidēji rēķinot, sanāk divas reizes trijos mēnešos. Gribētos biežāk, bet tur neko nevar darīt. Atvaļinājums, protams, ka tiek pavadīts Latvijā. Varbūt tas skan nodeldēti, bet, lai cik skaistas pilsētas vai daba ir citās zemēs, Latvija tomēr ir visskaistākā vieta pasaulē. Briselē vēl būšu līdz 2019. gada rudenim.
– Kādus ieteikumus jūs, tiekoties ar Gulbenes jauniešiem, dotu?
– Ak, tad es jau esmu sasniedzis viedā zīmju tulka statusu! Bet, ja nopietni – dzīvi var salīdzināt ar grāmatu, tikai autors tai esiet jūs katrs pats. Būs arī ne tik jautras lappuses, taču arī tās būs jūsējās un lai tās jūs nenovirza no mērķa, uz kuru ejiet. Vispār gulbeniešiem novelētu to pašu, ko novēlētu ikvienam Latvijā – ticēt sev, saviem spēkiem, ticēt savai valstij, tās nākotnei, prast un nekaunēties lepoties ar savu zemi, kad vajag.
– Kā sokas ar savas lomas apguvi novadnieku kopīgi veidotajai izrādei “Mūsu pokāls”, kas 29.jūlijā būs skatāma kultūras namā?
– Kad man tika izteikts priekšlikums iesaistīties izrādē, nemaz citas iespējas, kā piekrist, jau nemaz nebija. Par to, kā būs veicies ar lomas apguvi, varēs spriest izrādes skatītāji – vai nu aplaudēs, vai svilps.
Fakti
◆ Ģenerālmajors Juris Zeibārts bruņotajos spēkos dien kopš 1993.gada. Apvienotā štāba priekšnieka amatā – no 2012. gada. Pirms tam ieņēmis Apvienotā štāba priekšnieka vietnieka amatu.
◆ Starptautisku dienesta pieredzi ieguvis 2010. gadā starptautiskajā operācijā Afganistānā – Latvijas kontingenta komandiera amatā. Komandējošā sastāva virsnieka dienesta pieredze iegūta, dienot gan Zemessardzes komandiera amatā, gan 1.Zemessardzes novada un 3.Zemessardzes novada komandiera amatā.
◆ Dienesta laikā bijis arī Zemessardzes 65.atsevišķā studentu bataljona komandieris,
4.kājnieku brigādes štāba priekšnieks un Zemessardzes 25.bataljona štāba priekšnieks.
◆ Absolvējis vada komandiera kursu Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, Ģenerālštāba izglītības kursu Bundesvēra akadēmijā Vācijā, kā arī Augstākās vadības kursu Baltijas Aizsardzības koledžā Igaunijā.
