Ievada vietā
Ivetai un Ivaram Kramiņiem laulības dzīvē nebija lemti pēcnācēji, un pāris piekrita ,,mēģenes bērniņa” variantam. Iznēsāt mākslīgi ārpus ķermeņa apaugļoto embriju piekrita jauna, dzīves grūtībās nonākusi sieviete Īvande (pieņemtajā vārdā Vita Avota). Viņai pašai no neveiksmīgām iepriekšējām attiecībām bija dēliņš Rihards, kuru savā uzraudzībā paņēma Velda – Īvandes māsa. Arī viņas – bijušās medicīnas māsas – dzīve nebija nekāda saldā, un viņa no medicīnas māsas darba bija aizgājusi. Veldai laimējās atrast mājkalpotājas un aukles vietu labi situētā embriologa daktera Teodora Lāča ģimenē. Apstākļu sakritības dēļ notika tā, ka dakteris ar Veldas starpniecību pierunāja Īvandi noslēgt savdabīgu darba līgumu – iznēsāt Kramiņu bioloģisko bērnu. Bērna iznēsāšanas laikā Kramiņu ģimene, sevišķi jau sieva Iveta, ļoti satuvinās ar bērniņa iznēsātāju un abas sievietes bieži pavada laiku kopā, kļūstot gandrīz vai draudzenes. Īvande ir tikai kā inkubators – bērniņa iznēsātāja, kamēr Iveta – bērna bioloģiskā māte, ar savām domām, pieskārieniem vēlas būt ik brīdi kopā ar Īvandi, lai izjustu visu, ko daba viņai liegusi. Īvandes dēls Rihards aug daktera Lāča un viņa sievas Astrīdas mājās un ar Lāču dēlēnu Artūru ļoti sarod. Kaut gan Īvande cenšas kontaktus ar dēlu nezaudēt, Rihards no mātes atsvešinās.
Romāna “Surogātmāte” pirmajā daļā ir aprakstīti dažādi notikumi: abu māsu ne tik vienkāršās dzīves pagriezieni, Veldas un Gintera romantiskā mīlestība, skarts arī Veldas un Īvandes mātes Klaudijas un viņas dēlēna Romāna liktenis, taču galvenā ir surogācijas tēma. Jautājums, vai Īvande un Iveta kopā pārdzīvoto spēs nolikt dvēseles tālākajos apcirkņos un turpināt katra savu dzīvi? Kas notiks ar visiem tiem cilvēkiem, kas izlēma, kā saka, rīkoties Dieva vietā? Par to arī vēstīs romāna “Surogātmāte” turpinājums – “Aizstājēja”.
1. Vai tas ir maz iespējams?
Īvande jau deviņus mēnešus nepiederēja sev. Tā noteica vienošanās noteikumi svešā bērna iznēsāšanas jeb, kā viņa teica – inkubatora laikā. Tomēr tā nebija personīgās dzīves tukšgaita, jo ik pa brīdim viņas dvēseli pildīja dažādas emocijas, atziņas un uzmācīgi zemapziņas pareģojumi, un visbiežāk viņu mocīja jautājums – vai līdz ar iznēsātā bērna piedzimšanu dzīve ritēs tālāk, it kā nekas nebūtu noticis? Atgriezties pagātnē taču nebija iespējams! Viss bija tik sarežģīti, nežēlīgi sarežģīti! Tikai sākumā likās: beigsies surogātmātes pienākumi, viņa saņems atlīdzību un par savdabīgo, neierastā biznesā nopelnīto varēs uzsākt jaunu, labāku dzīvi. Muļķības! Viņa bija gana centusies sev ieborēt, ka viss turpmākajā dzīve būs skaisti: gan finansiāls pamats zem kājām, gan piepildīsies sapņi par izglītību. Viņa uzdrīkstējās cerēt, ka liktenis viņai piespēlēs arī mīlamu cilvēku. Sapņot taču neviens nebija aizliedzis, un reizēm piepildās vispārdrošākie sapņi.
Visbiežāk Īvande domāja par dēlu Rihardu, kurš, augot svešā un labi situētā ģimenē, no mātes šķita atsvešinājies. Draudzīgajā un saticīgajā Lāča ģimenē dēls jutās labi, pēc māsas Veldas stāstītā – tur viņi abi ar Veldu bija kā savējie. Telefona zvani reizēm dēlam atgādināja, ka mamma ir netālu, ka viņa Rihardu nav aizmirsusi, tomēr dēlam varēja likties arī citādi: mamma bija neredzama un viņš vēl pārāk mazs, lai izprastu, ka drīz būs citādāk. Viņam bija tikai ceturtais gads, un runas par to, ka mamma nēsā vēl vienu bēbi, nederēja mazajam prātam. Arī Velda, Īvandes māsa, nekad ar puiku nerunāja, ko dara mamma un kur viņa pašreiz atrodas. Kad māte bērnu iznēsā ģimenē, nav nekāds noslēpums, kā bērniņš izaug, viņu var paglāstīt, pat sataustīt, uzliekot roku uz mammas vēdera, sajūtot māsiņas vai brālīša kustības. Viss ir saprotams, bet pavisam kas cits šoreiz: Īvande taču nestāstīs dēlam, kāds ir viņas darbs un ka iznēsātais bērns nepiederēs viņai un būs jāatdod īpašniekiem – citiem cilvēkiem. Pienāks viņas brīvlaišanas diena un tad viņa teiks: “Labdien, dēliņ, esmu mājās! Darbiņš beidzies! Es vairs nekur nedošos, dzīvosim atkal kopā kā agrāk!” Viņa izsvītros bijušo un centīsies aizmirst to kā nepatīkamu sapni… Viņi būs pārtikuši, un viens mūža posms, kurā viņa darīja it kā svētīgu darbu citai ģimenei, būs beidzies.
Arī Kramiņi, kuriem viņa iznēsāja bērnu, dzīvos savu dzīvi, un viņi, iespējams, vairs pat nesatiksies. Jau rītā Īvandei oficiāli piedāvāšot atteikties no dzemdētā bērna. Viņa atsveicināsies no “darba devējiem” un viņas bankas kontā ieripos pielīgtā nauda… Tā bija gana iespaidīga summa. Likumdošana par bērna legālu iznēsāšanu Latvijā gan nav pieņemta, un Īvande šobrīd juridiski skaitās jaundzimušā bērna māte. Iespējams, slimnīcas medicīniskais personāls ir informēts, ka viņa bijusi tikai – inkubators. Neba jau viņa viena tāda! Ir lietas, par kurām arī slimnīcā nerunā. Klīnikā viņas segvārds bija Vita Avota. Tā vēlējās Kramiņi, jo vārds “vita” latīniski ir “dzīvība”, “dzīve”, un viņa pieņēma šo segvārdu, atsaucās, atrodoties mediķu gādībā, un vārds viņai patika. Iznēsātais bērns līdz ar nabassaites pārgriešanu ir atdalīts un atrodas pie bioloģiskajiem vecākiem un viņš nekad neuzzinās, kā ir radies, un arī Īvandei jāaizmirst bijušais! Viņa bija lasījusi, ka ir tāda slimības izpausme – amnēzija, kad pazūd atmiņa par īsāku vai garāku laika posmu. Parasti tas notiekot pēc traumām, lieliem pārdzīvojumiem un vecumā. Vai viņa – Īvande – spēs aizmirst? Ja viņa sevi nešaustīs ar pārmetumiem, neuzvedīsies kā pēdējā idiote un nevainos sevi par izmisuma brīdī pieņemto izvēli, viss nostāsies savās vietās un viņas dzīve ritēs tālāk.
Vairāk nekā pusgadu Īvande nebija vērusi savas vecās mītnes durvis un nolēma, ka tikšanās ar dēlu pagaidām ir jāatceļ. Kad viņa būs no saistībām brīva un jutīsies labi, tad viņa piederēs tikai Rihardam. Tas būs citā dienā! Protams, palīdzīgu roku vienmēr sniegs māsa Velda, rūpējoties par viņu un Rihardu, tāpat kā šobrīd, vedot viņu uz veco dzīvokli. Māsa kā par brīnumu ir klusa un, liekas, visas viņas domas un uzmanība ir piesaistīta mašīnas vadīšanai. Tā ir viņas saimnieku Lāču automašīna, ar kuru viņa vadā uz skoliņu arī Īvandes Rihardu kopā ar saimnieku dēlēnu. Velda pie mašīnas stūres izskatās tik skaista, tik pašpārliecināta. Viņa arī riskēja, pametot ierasto medmāsas darbu, un, lūk, viss iegriezās par labu jaunajai izvēlei. Dažādas domas riņķo Īvandes galvā, un, liekas, ka viņa neatrodas reālajā pasaulē, bet sapnī, no kura grūti pamosties. Varbūt tas ir pēcdzemdību transs, kurā viņa ir iegrimusi, lai saudzētu savu pārkairināto emocionālo pasauli? Velda, piebraukusi pie Īvandes dzīvokļa durvīm, ir nesaprašanā: māsa braucot nav atbildējusi ne uz vienu viņas jautājumu.
Kad Velda atslēdz mazā pirmā stāva dzīvoklīša durvis, tās veras lēni kā ierūsējušām durvju eņģēm. Beidzot viņas varēs izrunāties! Istabiņa ir spodra un sakopta, liekas pat smaržīga. Vāzē uz galda cēļojas balto gladiolu zobeni, Riharda spēļu lietas ir gādīgo roku sakārtotas, un galda vidū ir Veldas agrāk tik iecienītā tortīte. Viņa tiešām ir to pelnījusi…
“Tas nu gan, māsiņ, ir pārsteigums! Nedomāju, ka te mani kāds šovakar sagaidīs ar mīļumu un tādu gādību. Tu esi mans eņģelis! Varbūt kaut kur te esi paslēpusi arī Rihardu?” Un viņa apkampj Veldu, ar maigumu noskūpstot uz vaiga. Tik daudz kas abas ir turējis kopā, kad abu māte Klaudija neizrādījās tā stiprā sieviete, kura kopā ar bērniem spētu pārvarēt dzīves uzliktos pārbaudījumus. Māte jau pāris gadus kā mirusi, bet dēls Romāns atrodas bērnu namā. Vai abām māsām nebūtu arī viņš jāņem mājās pie sevis? Tik daudz nenokārtotu lietu ir iekrājies, un beidzot Īvande ir mājās, savā vecajā dzīvoklī, kurš ir gan šaurs, gan neērts, tomēr savs. Te, sētnieces vienistabu miteklī, viņa jutās ļoti nelaimīga un atbildīga par savu Rihardu. Te aizritēja viņas jaunības gadi… izmisuma pilnie gadi, līdz viņa pieņēma līdz tam nedzirdēto surogātmātes misiju.
No pārdomām viņu atsauc Veldas dzidrā balss: “Negribu tev neko slēpt! Es tavu dzīvoklīti apdzīvoju… Te mēs ar Ginteru bieži tikāmies, te mūsu mīlestības altāris. Es tev taču to stāstīju? Tu atceries? Tev ar Ginteru drīzāk jāiepazīstas. Vēl nezinu, ko izdomāsim par to tavu darbiņu… Taisnība par tavu līgumdarbu mana vīrieša saprašanai varētu likties šokējoša. Viņš var nesaprast, ka mana māsa bijusi aizstājēja – bērna iznēsātaja… un kālab tas noticis. Ko vispār par to ļaudis zina? Patiesība zināma tikai tev un Kramiņiem, protams, arī dakterim Lācim. Plašākai sabiedrībai tik intīms jautājums var izlikties drīzāk šokējošs nekā pieņemams. Tavs darbs ir bijis nelegāls un pat nelikumīgs, taču vajadzīgs citai ģimenei.”
“Man tagad mati ceļas stāvus. Domāju, kāpēc tieši tā viss notika? Es laikam toreiz, biju ļoti izmisusi, varbūt pat tāda kā nepieskaitāma. Arī šobrīd neesmu gatava domāt par nākotni. Zinu tikai, ka rītā no bērna man prasīs oficiālo atteikšanos. Māte ir tā, kas bērnu dzemdējusi, un es tā vēl šodien esmu… Vai slimnīcas personāls mani redz kā vieglas uzvedības sievieti, kura savu bērnu atstājusi draudzenei un kaut kur aizlaidusies? Vai tas maz kādu interesē? Ak, kāpēc man jaundzimušo tūliņ pēc piedzimšanas uzlika uz vēdera? Manas krūts piena lāses viņš mēģināja izzīst kā katrs veselīgs zīdainis. Tā tagad dara, jo bērnam tas esot ļoti svarīgi. Tomēr tas būtu svarīgi tikai īstajai mātei un viņas bērnam, ne man…Es sajutu, cik viņš ir bezpalīdzīgs un vienlaicīgi arī paģērošs… Kaut kas tobrīd ar mani notika. Viņu taču neliks bērnu namā, kamēr Kramiņi varēs viņu adoptēt? Mēs par to nekad netikām runājuši. Uzskatīju, ka tā ir Kramiņu ģimenes darīšana. Varbūt arī Iveta pašreiz plēš matus, ka piekritusi eksperimentam, kurā es biju galvenā izpildītāja, Kramiņu pierunāta un ar daktera Lāča uzmundrinājumu. Mēģenes bērni ir tie, uz kuriem balstās šis bizness. Ne jau manis dēļ Lācis centās “inkubatoru” pierunāt, savedot kopā ar Kramiņiem. Interesanti, cikas sievietes vēl viņš ir savaņģojis, cik nopelnījis pats un kā jutušās tās citas iznēsātājas? Dievs vien to zina, cik plaši praktizē mēģeņu bērnu izaudzēšanu? Darbiņš, neko teikt, neierasts! Ko teikt tavam Ginteram?”
“Nevaru iedomāties,” iesākto domu Velda turpina, “ko tādu tu varētu būt darījusi un kādā līgumdarbā bijusi. Ārzemēs tu nebiji, to viņš jau sen zina. Mēs bijām viens ar otru aizņemti un par tevi neko arī nerunājām, tikai reizēm, kopā ar Rihardu staigājot, parunājām vispārējās frāzēs, ka tu drīz būsi mājās un tad būs citādi… Mums tavs mājoklītis bija ļoti pa prātam. Paldies!”
(Turpmāk – vēl)
