(Turpinās no 3.novembra)
Kramiņu pāri cienīja un savā vidū labprāt uzņēma daudzie draugi un slepus apskauda nedraugi, kuru arī biznesa cilvēkiem netrūka. Tikai… pēdējais gads ienesa neierastu disonansi: viņi sev zināmu iemeslu dēļ izvairījās no draugiem, noslēpumainības iemeslu ilgi neuzzināja pat abu vecāki. Piekrītot sava bioloģiskā bērna netradicionālajai radīšanai, Ivars ilgi neapjauta, kādam mokošam procesam viņi abi ar sievu ir piekrituši.
Visvairāk viņu satrauca tās otrās sievietes – inkubatora – reālā atrašanās acu priekšā. Iveta gribēja ik brīdi bērna radīšanas procesā dalīties ar to otro – iznēsātāju, kamēr viņš no visa tā sekmīgi izvairījās. Īvandi iepazīt nelikās obligāti, bet pat kaitīgi. Tā bija instinktīva nedrošība, pat tādas kā bailes. Cik Iveta par surogātmāti pastāstīja, tik arī viņš atzina par pietiekamu: sieviete bioloģiski izrādījusies piemērota pielīgtajam darbam, Kramiņi bija spējīgi par šo pakalpojumu samaksāt, un Ivars nepieļāva pat domu, ka šī būtne – inkubators – jāiepazīst tuvāk. Tas, ka Ivetas aktivitātes reizēm kļuva pārāk emocionālas, sīkumainas un vienlaikus sapņainas, tracināja vīrieti: Iveta bija kļuvusi pat atkarīga no šīm abu sieviešu sarunām, kontaktiem, mūžīgās prātošanas un šaubām. Reizēm šķita, ka sieva vai jūk prātā un pārmērīgi ieciklējas tās otras sievietes organismā noritošajā procesā. Kad Ivaram it kā pieklājības pēc nācās Īvandi satikt tanī Lieldienu rītā, viņš nejutās psiholoģiski gatavs pat elementārai pieklājības sarunai. Ziedi, kurus, protams, nopirka Iveta, un daži vārdi apsveikuma kartītē bija tas lielākais, ko viņš spēja. Tā vēlējās Iveta, un viņš piekrita uz šo mazo pieklājības žestu. Loģisku iekšējās nedrošības izskaidrojumu viņš nemeklēja: negribu satikt un viss! Vai vajadzēja rīkoties citādi, Ivars neanalizēja. Viņa uzdevums šinī atbildīgajā laikā bija pelnīt naudu, un pēc līguma arī tai sievietei – radītājai – pienācās prāvs čungurs, kas zemē nemētājās.
Pirmo reizi ar Īvandi aci pret viņi satikās uz īsu brīdi, kad Īvande jau sievišķīgi kupla dzīvoja Kramiņu mājas attālākajā istabā, gaidot likteņa nolemto stundu. Viņu abu saruna nesanāca garākas par vienkāršiem nepaplašinātiem pieklājības teikumiem. Blakus bija Iveta, kas arī noteica sarunu tēmu un toni. Ivars bija sausiņš, kā viņu vienmēr vērtēja sieva, un sarunu tēmas risināja abas sievietes. Todien Īvande viņu dīvaini satrauca kā sieviete – tik noslēpumaina, tik valodā gudra un likās tik skaista savā grūtnieces veidolā. Tieši tādu viņš bija cerējis redzēt Ivetu, kuru lolotu, pats veidojoties pamazām par tēvu. Viņu mulsināja arī fakts, ka dievišķais siltums un asinis, kas baro viņu bioloģisko šūnu bērnu, ir tās – otrās sievietes – ķermenī.
Vēl ļaunāk izrādījās tas, ka pēc bērna piedzimšanas viņi nespēja vieni tikt galā ar jauno, neierasto vecāku lomu. Tā vietā, lai rastu risinājumu paši, viņi atkal devās ubagot pie Īvandes. Šo vājuma brīdi Ivars sev nespēja piedot. Tad sekoja nepatikšanas ar bērna dzimšanas apliecības formalitātēm, kad cerētajā laikā dzimtsarakstu nodaļā nebija parādījusies izziņa no Embriona par patiesajiem bērna vecākiem. Likās – liktenis spēlē ar viņiem kādu joku…
Tā otrā sieviete bija kļuvusi ģimenei kā pieburta, un arī bērnam vārds vēl nebija dots. Īvalds? Kur sieva bija rāvusi tādu skaņu savirknējumu no viņu triju vārdiem un kāpēc tik uzstājīgi pie tā turējās? Sievai vienmēr vajadzēja kaut ko ekstrā, kaut ko nedzirdētu, zīmīgu, un Ivaram šoreiz tas likās nepieņemami un pat draudīgi. Ko par vārdu vēlāk teiks puika? Viņam pieaugot, atklāt pasaulē nākšanas bioloģiju? Atklāt viņa radīšanā iesaistītās trīs personas? Tomēr uz vārdu Īvalds Iveta bija pilnīgi ieciklējusies un uzstājības ielikt citu, normālu, vārdu Ivaram pietrūka. Sieva mazo jau sauca šinī vārdā un reizēm – Ivīt, Ivīt! Ja valdīja uzskats, ka bērns pats izvēlas vecākus, pie kuriem atnākt, un tā nav tikai liktenīga sagadīšanās, tad kāpēc arī vārds nevar atnākt? Daudzi vecāki vārdu liek tikai tad, kad bērns ir piedzimis, vērojot, kā uz to reaģē mazulis, kamēr citi to meklē jau krietni pirms dzimšanas, un gadās, ka, bērnam pieaugot, tas pašam nēsātājam var nepatikt vai pat viņu kaitināt. Izvēlēties nav vienkārši. Ir bijuši gadi, kad Daces, Baibas, Ivari, Līgas un Sandras bijušas katrā klasē pat pa vairākām, bet Ivars vēlējās, lai viņa dēlam būtu rets, stiprs, pietiekami skanīgs, bet nenovazāts vārds, un to uzkonstruēja Iveta kā kādas maģijas vai likteņa sūtītu vēstnesi. Nedod Dies`, ja puika veidosies raksturā gļēvs, būs neveiksmīgs vai vientiesīgs, tad viņu visdrīzāk saukās par Voldiņu! Kaut gan ne jau vārds ir galvenais! Ivars tikai pamazām apzinās savu tēva lomu tā mazuļa dzīvē, kurš pie viņiem atnācis tik neierastā veidā.
6. Uzdevums ar vairākiem
nezināmajiem
Septembris atnācis visā rudens krāšņumā: pirmās salnas iekrāsojušas kokus tik dažādos toņos, ka ne atskatīties. Krāsu saskaņā šis gadalaiks var sekmīgi sacensties ar pavasara dabas vienmuļi zaļo toni, un uzvarētāju tik viegli nebūtu noteikt, jo katrs gadalaiks nāk ar savu neatkārtojamo skaistumu. Ir cilvēki, kas mīl arī ziemu, bargu un baltu ziemu, kas laukos uzliek pārbaudījumus ar lauska spērieniem un puteņu auriem, kad cilvēks dabas stihijas varā jūtas kā sīks puteklis, kā viena no sniega pārslām. Ja Iveta mīl vasaru un vēlētos dzīvot mūžīgā vasarā, tad īsts rudens cilvēks ir Ivars. Šodien viņi pastaigā ar bērnu ir aizgājuši pāris kilometru tālu, aiz pilsētas robežas, kur ieplešas lauku dabas ainava: plašums, tālumā dzeltenīgi sārts mežu ieloks, augsto debesu neatkārtojamais dzidrums, tīrs, spirdzinošs gaiss! Beidzot viņi šinī dabas azotē jūtas vienoti: trīs – pirmajā garākā pastaigā! Beidzot viņi ir Kramiņu ģimene. Ivars safotografē daudzas bildes ar Ivetu un bērnu uz rudenīgās dabas fona. Tad Iveta knipsē Ivaru ar mazo. Liekas dīvaini, ka tās ir viņu pirmās bildes. Iveta rēķinājās ar ticējumu, ka pavisam mazu bērnu nevajag fotografēt, tāpat kā rādīt svešiem cilvēkiem, rādīt bērnam spoguli. Ir lietas, kas nav zinātniski pamatots, bet iesakņojušās parašās un kļuvušas par tradīcijām, kas pārmantojas no paaudzes paaudzē. Par visu to interesējusies Iveta, vācot materiālus, kas noderēja arī viņas žurnālistes darbam. Kramiņi pastaigā runā par šķietamiem niekiem, sadzīviskiem sīkumiem, viņi tikai tērzē, varbūt domājot katrs savu. Ivars ir norūpējies, kā pateikt sievai patiesību par bērna dzimšanas apliecību? Dažas dienas vēl varēja pauzēt, bet tad viņai vajadzēs uzzināt, ka “pareizā” dzimšanas apliecība netiks tā vienkārši aizpildīta: tēvs – Ivars Kramiņš, māte Iveta Kramiņa, bērns…
Melns uz balta tukšajā apliecības veidlapā, kuru Ivaram dzimtsarakstu nodaļā laipni parādīja tās vadītāja, ir aile, ka ziņas par vecākiem abi apliecina ar saviem parakstiem, un bērna šobrīd juridiskā māte ir Īvande Krēsliņa, un viņš – Ivars dzimšanu apliecinošā dokumentā tiks ierakstīts kā tēvs. Dzimtsarakstu nodaļas darbiniece bija saprotoša, taču neizpauda, vai šis viņas praksē ir pirmais tāds gadījums ar surogāciju. Šinī iestādē ir jāievēro konfidencialitāte. Jau tā viņa bija par daudz atļāvusies, paskaidrodama, ka Iveta šobrīd juridiski neskaitoties nekas. Dzemdētājas atteikšanās no bērna nebija oficiāli notikusi un arī embriologu dokumenti slēpās aiz smagām seifa atslēgām. Nebija šaubu, ka viss beigsies pozitīvi un Kramiņi tiks likumīgi atzīti par vecākiem, tomēr adopcija varēja izrādīties sarežģītāks un garāks process, nekā šķita sākumā. Likumdošana atpaliek no reālās dzīves un nebija likuma par bērna iznēsāšanu citā, ne savas bioloģiskās mātes organismā. Viņi nedzīvo valstī, kur surogācija ir ar likumu atļauta. Ivars slimnīcas izziņu par bērna dzimšanas apliecinājumu no Ivetas slēpa sava kabatas portfeļa visdziļākajā kabatā jau gandrīz mēnesi, un dīvaini, ka tik ziņkārīgā Iveta nebija viņam vaicājusi, kāda ir tā izziņa, pēc kuras datiem rakstīs dzimšanas apliecību. Dokumentā bija ierakstīta Īvande Krēsliņa: viņa tanī un tanī dienā un gadā ir dzemdējusi zēnu. Šis mazais zēns, ko ērtajos un modernajos ratiņos stūma viņa bioloģiskie vecāki pēc sarežģītās juridiskās terminoloģijas nebija brīvs, un tāpēc nevarēja sākties adopcijas process.
7. Savā dzīvē
Drudžainā steigā Īvande savāc Kramiņu mājās esošās personīgās mantas. Kas tad te viņai piederēja? Gandrīz nekas, jo viss, pat viņa pati līdz šai dienai piederēja saimniekiem. Verdzene viņa turpmāk negrib būt! Savas mantas viņa savieto nelielajā somā: pase, pāris veļas gabali, vairākas grāmatas, ko viņas bija nopirkusi, zilais, tamborētais plecu lakats, Krūmiņu dāvinātais mobilais telefons un virsjaka. Īvande bieži bija jutusies kā cietumniece, ne tikai Kramiņu bērna iznēsātāja, bet arī piena māte. Viņai piederēja tikai domas, bet nu beidzot arī bankas konta kartīte. Tas bija apliecinājums, ka nauda par darbu ir ieskaitīta. Ivars to vienkārši bez vārdiem uzlika uz Īvandes istabas galda, un viņa pat nepārvaicāja, cik liela ir summa, ticot, ka viņu līgums ir ievērots. Līdz šim Īvandei nebija nekādas saskares ar bankām, bet nu viņai ir savs konts Latvijas Krājbankā, un viņa bija pieņēmusi lēmumu pazust no lepnās mājas uz visiem laikiem. Tam ir izdevīgs brīdis: vecāki ar bērnu ir pastaigā. Tikai īsa zīmīte uz galda ar dažām rindām: paldies un ardievu! Viņa izdzēš no tālruņa kataloga arī Ivetas tālruņa numuru. Nekas nedrīkst viņas vairs saistīt!
(Turpmāk – vēl)
Līdz vecajam dzīvoklim likās tik tālu, vismaz kilometri četri, tātad, – krietna stunda ceļā un viņa būs atkal savā dzīvē. Tur pilsētas nomalē pagaidām ir tā vienīgā vieta. Māsas Veldas koordinātes Ivaram ir zināmas. Lai bērna vecākiem ar šodienu aptver, ka zēns pieder tikai viņiem! Nekādi izpalīgi nav attaisnojami! Īvande vairs nav zīdītājas lomā. Bijušajai dzīvei viņa domās pavelk treknu svītru un dodas uz nākotni, kuras kontūras viņa ir iezīmējusi domās, savā dienasgrāmatā, sarunās ar māsu. Jācer, ka viņu gaida pašas dēls. Viņa mājas daudzus mēnešus ir pie Veldas un viņas saimniekiem Lāčiem. Baisa doma jau labu laiku vajā Īvandi: ja nu Rihards viņu negaida, ja viņš ir pieradis, ka viņam ir tikai Velda? Telefona sarunās dēls ir dzirdējis mammas balsi, viņas vaicājumus, bet bērnam raksturīgās rotaļu nevaļas dēļ, bieži mammas jautājumus nav pat sadzirdējis. Mazi bērni ātri piemirst pat vecākus, ja nav ar viņiem ikdienā kopā. Dažādas domas pinas Īvandes galvā. Sākumā viņa iet naskā solī, tad temps kļūst gausāks. Tik ilgi nekur nav iets un nogurums liek sevi manīt. Krūtīs krājas piens un dīvainais spiediens, kas prasīties prasās pēc barošanas darbojas kā sievietes – zīdītājas bioloģiskais mehānisms un atgādina, ka kāds mazs cilvēks varbūt ilgojas pēc viņas siltuma, barības un droši vien izved ar savu raudāšanu no pacietības vecākus…Tomēr tā nu vairs nav Īvandes darīšana! Tilti uz bijušo pagaidu dzīvi ir nodedzināti. Lai aizdzītu uzmācīgās domas, un sevi uzmundrinātu, gājēja vēro piepilsētas dabas ainavu: ir pats pēdējais brīdis, kad rudens krāšņums kavējas vasaras atmiņās. Daba šķiet tik fantastiska: saule, virs mākoņiem spīdot, rada uz zemes tādu gaismas spēli, ka gājēja uz mirkli apstājās, lai vērotu parādību, aizmirstot visu uz pasaules. Ozolu lapas atmirdz liesmu krāsās, bet netālā priežu audze izzīmējas ar tik izteiksmīgi brūniem stumbriem, ka liekas kāda neredzama mākslinieka otas paspilgtināta. Savukārt tumši priežu skuju zaļums kontrastē ar debesu blāvo augstumu. Zeltītās bērzu lapas trīc nelielā vēja pūsmā kā teiksmaina kuģa buras un Īvandei liekas, ka viņa sapņo. Pēc laika, mākoņiem pa debesu jumu pārvietojoties, brīnumainā aina pazūd kā kāda mirāža tuksnesī. Tas ir bijis tikai gaismas polarizācijas efekts. Saule tikai uz brīdi bija pavērusi gājējai dievišķo ainavu, nokrāsojot dabu citā, neierastā krāsā. Varbūt tādu ainavu redz tikai Īvande? Vai patreizējais dvēseles stāvoklis ir uzbūris tās krāsas, ko vairums ļaužu varbūt pat nepamana? Tik īss ir bijis šis brīdis, kad saules stari, spīdot cauri mākoņiem, ir izkrāsojuši ozolus un priedes neierastās krāsās.
Nonākusi pilsētas centrā, Īvande jūt, cik izsalkusi, cik nogurusi viņa ir. Uz centrālas ielas ir Krājbanka. Tūliņ viņa var izņemt no sava konta kādu naudas summu un tad izlemt, kā rīkoties tālāk. Tas liekas tik aizraujoši! Beidzot viņa pati kļūs noteicēja par savu dzīvi! Desmit mēnešu ilgā kalpošana ir devusi šo gandarījuma brīdi. Ap sirdi Īvandei kļūst priecīgāk: brīva un neatkarīga sieviete ar savu bankas kontu! Tāda neatkarība liekas viņai piešuj tikpat kā spārnus. Viņa ir brīva! Viņai pieder pašas dzīve!
(Turpmāk – vēl)
