(Turpinās no 24.novembra. Nobeigums)
Pēc mirkļa atskan balss: “Nemāni mani, es zinu, ka mani neviens nemeklē! Sen esmu beidzis gaidīt! Mani nevienam nevajag! Es mācos rītdienas stundas. Lūdzu mani netraucēt!”
“Tu laikam domā, ka tevi āzēju. Ar tik nopietnām lietām jau nejoko! Nāc, Romān, un pārliecinies pats! Tev ir ciemiņi ar kukuļiem! Vai es tevi kādreiz esmu apmānījis?” teic saimnieks un veras blakus telpā.
Pēc mirkļa uzrunātais iedrāžas, vairāku bērnu pavadīts. Izbrīns, neticība, šaubas, prieks – viss vienā skatienā. “Čau! Es pazīstu tikai Veldu un viņas onkuli! Kas tie divi? Arī mūsu radi?” un Romāns ļaujas Veldas apskāvieniem:
“Kur tu biji pazudusi? Es pārgaidījos, bet, redz, sagaidīju! Urrā!” Tad nedaudz sakautrējies apkampjas ar Ginteru un Īvandi. Rihardam viņš čomiski uzsit uz pleca, uzzinot, ka tas ir otrās māsas puika. Tā viņš nosauc Veldu par pirmo, bet Īvandi – par otro māsu. Pirmais pārsteiguma prieks ir emocionāls un sirsnīgs. Ziņkārīgos pavadoņus audžutēvs Mārtiņš drīz aizsūta ar ciemiņu atvesto ciema kukuli pie Ainas – tā sauc audžumāti, palīdzēt saklāt launaga galdu.
“Mēs visu darām kopā, un tagad jūs variet visi mierīgi parunāties! Es arī došos saimniecei palīgā. Cenšamies jau pēc iespējas ieaudzināt bērnos visas ģimeniskās iemaņas… mums četri audžudēli un trīs meitenes. Abi pašu lielie dēli jau izauguši, atbrauc mājās tikai nedēļas nogalēs, un tad pa svētdienām mums iet īpaši jautri. Mums te dažādas frakcijas: meitenēm savas, zēniem savas. Mums patīk ar bērniem. Katrs ir citādāks un vajadzīga dažāda pieeja. Man tāda ģimenes pedagoga profesija ir pa prātam, un te es saredzu lielāku jēgu nekā skolā. Vismaz svētīgāku, te es esmu skolotājs visas divdesmit četras stundas. Pagaidām nav nācies no bērniem šķirties, tas pārbaudījums mums vēl priekšā. Bārenīti Ilzīti adoptēs uz Zviedriju. Viņa vasarā bija pie zviedru ģimenes ciemos un tagad gaida adopcijas dokumentus. Redzēsim, kā to pārcietīsim! Mēs jau esam ģimene tikai uz laiku. Gadoties arī garākais termiņš – līdz audzēkņa pilngadībai. Visi pārējie mūsu audzināmie ir dzīvu vecāku bērni, katram citādas problēmas, un radītājiem – citādi jau nevar nosaukt – rehabilitācijas programmas notiek dažādās Latvija malās, daži ir arī specifiskās iestādēs. Skumji, bet viens otrs savējos nemaz negrib redzēt… Romāns pie mums ir labi iejuties, tikai tā bēgšana un mūžīgā ilgošanās… Būs jau labi! Ticiet man!
Mielošanās izvēršas par svētkiem: skaisti klāts galds, mājas māte Aina ir sirsnīga un stingra skolotāja. Pirms maltītes viņa iepazīstina ar Romāna ciemiņiem savus audzināmos un ciemiņiem stāda priekšā “Ligzdas” saimi. Pie tam Īvandei neliekas, ka bērni tiktu kaut kādā veidā apspiesti vai bez mēra strostēti. Laikam tāda ir ģimenes kārtība, pie kuras bērni pieraduši. Romāns pie galda sēž pa vidu Ginteram un Veldai: sak, skatieties, ko esmu sagaidījis! Mani radi! Viņi mani nav piemānījuši!
Viņš vēl nav vaicājis, vai jau šodien varēs braukt līdzi, jo, iespējams, zina noteikumus, ka no audžuģimenes tā uzreiz nevar aizbraukt.
Pēc maltītes bērni steidzas izrādīt ciemiņiem savas dzīvojamas telpas, rotaļlietas, un arī Rihards iejūk bariņā. Viņš ir pieradis pie bērnudārza noskaņojuma, un varbūt tieši tā viņam visvairāk pietrūkst.
Īvande ir kā aizsapņojusies: te šinī ģimenes ligzdā ir kas tāds, kas ļoti aizkustina: neviltota gādība un rūpes par svešajiem, likteņa apdalītajiem bērniem. Jūtama dziļa cilvēcība, audzinātāju ieinteresētība, patiesa sirsnība ik vārdā. Īvande izprašņā audžuvecākus tik sīki, tik emocionāli, ka Veldai rodas aizdomas, vai māsa savā galvā kaut ko neperina. Viņi viesojas jau vairākas stundas, bet Īvande jautā un jautā. Viņa ir apmīļojusi vai visus bērnus, lasījusi ar viņiem kopā pasakas, likusi lego klučus, vienlaicīgi spēlējoties arī ar Rihardu. Liekas viņai liekas ir zudusi laika izjūta. Tik ilgi ciemoties ir gandrīz nepieklājīgi, bērniem taču ir dienas režīms! Aiz loga jau krēslo, un Velda jau kuru reizi skatās pulkstenī. Atceļš ir tāls! Ginters arī redzami garlaikojas. Tikai Romāns ir apmierināts. Viņš ir iekarojis otrās māsas uzmanību, un arī Rihards grozās turpat tuvumā. Uz brīdi Īvande ar abiem audžu vecākiem iziet kādā citā telpā, acīmredzot runāt ko svarīgu par Romānu, bet tas, ko māsa saka atgriežoties, Veldai ir šoks:
“Es sapratu, māsiņ, ka es nekas cits nespēju būt, kā šo brīnišķīgo audžu vecāku palīgs. Vismaz pagaidām es palikšu te kopā ar Romānu un Rihardu. Man ir pietiekoši daudz laika, ir savi iztikas līdzekļi. Brauciet šodien mājās bez mums! Audžuvecākiem jau sen esot pieteikts palīgs, bet neviens neesot atsaucies. Viņi mani ņemšot, un vieta esot arī Rihardam. Auklīte vai izpalīdze varot būt arī ar bērnu. Arī Rihardam vajag aizmirst bijušo dzīvi. Mēs abi sāksim visu no gala. Es negribu būt aizstājēja un gribu beidzot dzīvot savu dzīvi! Te esot brīva viena istaba. Man neko no vecās dzīves nevajag! Neko! Tur ir tik daudz atmiņu, tik daudz sāpju, un es tur neredzēju to, ko atradu te. Ko tu saki? Vai es neesmu pilnīgi traka? Savu nopelnīto es izlietošu citādāk nekā domāju vēl vakar! Piedod, māšuk, bet mēs taču nebūsim katra savā pasaules malā.”
“Ligzdu” dižģimenes mājās ir iemitinājušies divi jauni iemītnieki. Katram cilvēkam ir izvēles brīvība un tiesības izvēlēties savu ceļu…
