Pavasaris – laiks, kad pēc ziemas snaudas sāk mosties viss dzīvais. Māte daba rūpējas par floras un faunas atmošanos, tostarp arī mūsu – cilvēku – aktivitāšu un labsajūtas palielināšanos. Tā teikt, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Bet kas tev deva? Kā var būt labs prāts, ja jāpārvietojas ar auto un mūsu ceļi arī sāk “mosties” no ziemas miega? Šis periods autovadītājiem un viņu spēkratiem ir lielais pārbaudījumu laiks. Negribu sevi pieskaitīt pie cilvēkiem, kam auto ir mīļāks par visu, taču nu jau pat man sāk palikt žēl spēkratu. Vienīgais virziens, kur vari doties ar smaidu sejā, ir pa jauno šoseju uz Rēzekni. Pārējās mūsu novada artērijas uz Madonu, Balviem un nu jau arī Smilteni atgādina karalauku. Visur zīmes, kas brīdina par nelīdzeniem ceļiem, iesaka vai ierobežo braukšanas ātrumu. Smiltenes ceļa posmā no Sinoles krustojuma līdz Robežkalnam kaitinošais “70” nomainīts pret “50”, lai gan tā saucamās kritiskās bedres tur ir it kā jau “aizlāpītas”. Ceļus ar zemes se-gumu pat negribas pieminēt. Ar tiem daudzviet netiek galā ne pašvaldības, ne valsts. Un ne jau tāpēc, ka viņi varbūt to negribētu darīt, tas vienkārši vairs nav izdarāms ne fiziski, ne finansiāli, pārāk ielaista šī ceļu problēma. Tāpēc, mīļie autovadītāji, būsim iecietīgi un pārdzīvosim šo pavasari tieši tāpat kā visus iepriekšējos!
