Dzīve cilvēkam pamazām iemāca visu – gan to, kā kļūt bagātam uz citu rēķina, gan to, kā taupīt uz citu rēķina. Slikti ir tikai tas, ka šo abu taupību rezultātā visvairāk cieš cilvēki, kuri tā arī nekad nav pieredzējuši “treknos” gadus, bet godīgi strādājuši. Mani visvairāk uztrauc taupība, kas saistās ar cilvēku veselību. Uz tās rēķina ļaudis taupa, kā vien var, jo zina, ka ārstēšanās, kas var būt ilgstoša, prasīs daudz naudas.
Diemžēl arī cilvēku ienākumi šobrīd nekādā gadījumā nav salīdzināmi ar izmaksām, kādas ir veselības aprūpē. Ļoti daudzi, lai taupītu, atsakās ārstēties stacionārā, daudzi mēģina “zāļoties” paši un nevēršas pie palīdzības pie ģimenes ārsta vai kāda cita speciālista, vēl citi noglabā daļu ārsta izrakstīto recepšu, aptiekās iegādājoties tikai dažus no nepieciešamajiem medikamentiem. Daži dodas ilgstošās pastaigās pa pļavām, lai lasītu ārstniecības augus, gluži kā karogu virs galvas turot daudzkārt izskanējušo saukli, ka mūsu platuma grādos jāārstējas ar to, kas aug dārzos un pļavās. Tieši tāpēc sāpošās kāju un roku locītavas tiek tītas kāpostu un mārrutku lapās, cukura līmeņa samazināšanai asinīs tiek dzerts apšu mizu novārījums, bet redzes uzlabošanai uz acīm liktas mellenāju lapas. Un kur tad vēl pelargoniju lapu košļāšana un spirta uzlējums uz krupja… Tas viss nav nekas slikts, bet ne visas kaites ir iespējams izārstēt tikai ar tautas līdzekļiem. Arī taupība it visā nav nekas slikts, bet to nekādā gadījumā nedrīkstētu attiecināt uz cilvēku veselību. Kamēr cilvēki taupa uz savas veselības rēķina, turpinās reformas un diezin cik ilgi vēl turpināsies, arvien vairāk noskaužot finansējumu veselības aprūpei. Man tas nav pieņemams!
