Kopš bērnības atceros, ar kādu mīlestību un rūpību mans vectēvs kopa viņam piederošo zemes gabalu. Zirgu pūtinādams un pats uz brīdi tikko dzītas vagas galā elpu atvilkdams, viņš vienmēr tika teicis, ka latvietim nav lielākas vērtības par zemi. Visu mūžu viņš bija tai uzticīgs, apzinoties, ka zeme ir tā, kas mūs baro. Atceros, cik lepni paceltu galvu vectēvs pavasarī pārstaigāja pļavas un tīrumus, kā saduga, kad ilgi nebija lijis lietus, cik saudzīgi ļāva zemei izbirt caur pirkstiem, lai noteiktu, vai pienācis īstais sējas laiks, cik dedzīgi sarunās ar citiem vīriem aizstāvēja savu zemnieka taisnību. Tolaik viņš pat nevarēja iedomāties, ka paies daudzi gadi un Latvijas zeme arvien vairāk nonāks ārzemnieku īpašumā dažādu iemeslu dēļ. Gan tādēļ, ka iekārojama pircēju solītā nauda, gan tādēļ, ka pašiem zudusi interese to kopt, gan tādēļ, ka nav ticības, ka izaudzētais kādam vajadzīgs. Labi, ja ārzemnieks, kam pieder zemes īpašums vienā vai otrā mūsu novada pagastā, to ļauj apsaimniekot vietējam zemniekam. Sliktāk, ja īpašums pamazām aizaug krūmos. Tieši tāpēc atzinīgi vērtēju valdības apņēmību apgrūtināt zemes iegādi ārzemniekiem, ieviešot vairākus jaunus ierobežojumus, piemēram, nosakot, ka attiecīgā lauksaimniecībā izmantojamā zemes gabala pirmpirkuma tiesības ir attiecīgajam zemes gabalam piegulošo zemju īpašniekiem, kā arī ņemot vērā pircēja zināšanas lauksaimniecībā. Latvijas zeme vienmēr ir bijusi iekārojama citiem, tāpēc ir jādara viss, lai mēs, latvieši, paši to koptu, lai vēl vairāk apzinātos tās vērtību, lai vairāk būtu jaunu cilvēku, kas teiktu, ka zeme ir vērtība.
