Grūti būt mazam un par sevi nepārliecinātam, un grūti būt lielam un visspēcīgam. Grūti tādiem dzīvot kaimiņos.
Grūti būt mazam un par sevi nepārliecinātam, un grūti būt lielam un visspēcīgam. Grūti tādiem dzīvot kaimiņos. Tīri cilvēciski ņemot, vai tur maz iespējama patiesa draudzība? Vienlīdzība? Labākajā gadījumā – mierīga līdzāspastāvēšana un uzspēlēta pieklājība.
Jau šķita, ka Valsts prezidentei izdevās atrisināt jautājumu par došanos uz Uzvaras dienas 60.gadadienas svinībām Maskavā. Mēģinot diplomātiski un gudri iziet no situācijas, ap kuru sacēlās plašas sabiedrības un politiķu debates, viņa uzrakstīja deklarāciju par Latvijas okupāciju un laiku, ko mēs piedzīvojām pēc 1945.gada 9.maija, un nosūtīja to citu valstu politiķiem.
Tomēr Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) paziņojusi Vairas Vīķes-Freibergas viedokli par Baltijas valstu okupāciju par neizprotamu un norāda, ka prezidente drīzāk apliecinājusi gatavības trūkumu nopietnam starpvalstu dialogam. Latvijas prezidentes viedoklis nodēvēts par “kārtējo mēģinājumu sagrozīt vēsturi”. Tēzi par Padomju Savienības un Hitlera koalīcijas vienlīdzīgu atbildību par šo traģēdiju nevarot nosaukt citādi kā vien par absurdu. Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs arī jautājis, kādēļ šodien kazahi, azerbaidžāņi un moldāvi nerunā par to periodu, par kuru Latvija nemitīgi kliedz? Tiesa gan, kāpēc lai šīs valstis par to runātu, ja viņas joprojām atrodas Krievijas ietekmes zonā?
Interneta portāla (www.delfi.lv) rakstā, kurā bija atspoguļots Krievijas Ārlietu ministrijas viedoklis par prezidentes deklarāciju, rakstīti trāpīgi komentāri. “Ir meli, ir lieli meli un ir Krievijas viedoklis”. Šķiet, ka lielais kaimiņš mūs tiešām vienmēr ir uztvēris kā nepanesamu gruzi acī vai mazu akmentiņu kurpē. Lielā kaimiņa viedoklis par mūsu panākumiem, sasniegumiem un izvēlēto ceļu bijis kritisks, noraidošs, biedējošs un nogaidošs, ar domu – kur tu no manis aizbēgsi? Jā, grūti ir salauzt privātīpašnieciskumu.
Krievijas reakcija rāda, ka prezidente ar šo deklarāciju ir aizskārusi vārīgu vietu. Citi gan uzskata, ka Latvijai tiešām jābeidz kratīt vecās putekļainās segas. Vai mums nebūs labāk, ja Krievija kaut ko atzīs vai neatzīs no mūsu vēstures. Mēs paši zinām, ka kaimiņi tajā ir zīmējuši dziļas un paliekošas pēdas. Katrai tautai ir sava pieredze, savu varmāku un cietēju simboli. Mūsējie ir vien mums svēti un glabājami. Vai tos sapratīs citas tautas? Vai tos sapratīs tie, kas veidoja mūsu vēsturi? Baidos, ka citām tautām vienalga paliks nesaprasts latviešu meitenes Sandras stāsts par kurpītēm Sibīrijas sniegos.
