Tomskā nodzīvojām divas nedēļas. Bijām pirtī, dzīvojām kazarmās uz dēļu nārām. Varēja uz plītiņām sildīt ēdamo. Tur lieti noderēja Šveicu Veltas garais augums, jo viņa prata pāri visām citām blodiņām uzlikt arī Egiņa bļodiņu.
(1.turpinājums)
Tomskā nodzīvojām divas nedēļas. Bijām pirtī, dzīvojām kazarmās uz dēļu nārām. Varēja uz plītiņām sildīt ēdamo. Tur lieti noderēja Šveicu Veltas garais augums, jo viņa prata pāri visām citām blodiņām uzlikt arī Egiņa bļodiņu. Parādījās pirmie bērni – slimnieki. Tos izolēja, un nekad viņus vairs neredzēja vecāki. Kanāla otrā krastā konvoja pavadībā uz darbu un no darba tika vesti vīrieši, kam mūsu cilvēki kā labāk situēti meta maizes riecienus. Taču tikai retais rieciens tika adresātam, jo sargi bija acīgi un neveiksmīgākie dabūja vai nu sitienu ar laidi vai dūrienu ar durkli. Traukus mazgāja šajā pat kanālā, kur peldēja gan ledus gabali, gan izkārnījumi.
Smagi slimojām
Kad skaistulei Obai izdevās atbrīvoties no ledus, latviešus iesēdināja kuģī un aizveda līdz Parabelai (rajona centrs, kurā arī palikām). Tur zem klajas debess sniegputenī un slapjdraņķī tika pavadīta nakts, un no rīta liellaivās turpinājām ceļu nu jau pa Parabelas upi augšup. Es saslimu un, kad tikām galapunktā ciematā Belka, vairs neko necerēju izdzīvot. Arī Šveicu Velta, mana lielā draudzene, bija slima, un vēlāk tautieši teica, ka mēs gan vairs Latviju neredzēšot. Bet Dievs bija lēmis citādi.
Mācījāmies izdzīvot
No upes līdz sādžai bijām aizvesti vēršu pajūgā. Mūs ar mammu ievietoja feldšeru punktā, kur māsiņa bija vāciete. Tēvs un vecāmamma bija dabūjuši istabiņu, kur palikt. Medāsa Emma bija laba un mammai atļāva pie manis palikt. Mēnesi nomācījāmies “slimnīcā”, un tad mūs palaida “mājā” kā neglābjamos (mani, protams). Savā istabā mamma lika lietā tautas dziedniecības līdzekļus, un es atlabu. Staigāt gan bija jāmācās gandrīz no jauna.
Istabas mēbeles bija lāva, kur visi četri blakus gulējām, un drēbju kaste zem lāvas. No šīs kastes vienmēr kāds dvielītis vai palags tika atdots vietējām par piena litru man. Zemīte tika uzrakta ar lāpstu un mēslojuma neprasīja. Cik vajadzēja ēst pašiem, uzauga un uzglabājās pa ziemu zem istabas bedrē, kuru atvērt varēja no iekšas. Žurku, kurmju un citu grauzēju nebija. Arī akmeņu mūsu pusē nebija. Vasarās lielākā nelaime bija knišļi, kas līda nāsīs, acīs un visur, kur svīst.
Rudenī nomira vecāmāte (man liekas, viņa mira manā vietā), un, tā kā mēs nebijām sūtīti kūrortā atpūsties, bet strādāt, tad mamma mani ņēma darbā līdzi. Vecomāti apglabāja līdzās ģenerāļa Berķa sievai, kas tur jau bija izvesta 1941.gadā. Aiznesa līdz kapiem (apmēram 0,5 kilometri), ar grūtībām dabūjām dēļus un sasitām kaut ko līdzīgu zārkam.
Pārtikām no zivīm
Ziemās tēvs bija tālu prom meža darbos, kur ar zirgu bija jāved baļķi uz upes. Ragavu slieču atstātajās pēdās vienmēr lēja ūdeni, lai vieglāk slīd. Reizi viens zirgs ielūzis ledū uz upes, bet vīri par visiem kopā tomēr izvilkuši. Vasarās atkal bija tālajās pļavās pie siena un tur varēja pārtikt no zivīm, jo upei pārplūstot, pļavās izveidojās daudz ezeriņu, kur zivis mudžēja. Uzraudzīti gan šie ezeriņi, bet vīri arī uzraudzījuši uzraugus un makšķerējuši.
Mēs ar mammu ziemā vētījam graudus, ar rokas zāģiem griežam bērzus un gatavojam malku.
(Turpmāk vēl)
