Ilgāk makšķerēt nemaz arī nevarēja tīri tehnisku iemeslu pēc, jo sliekas sapuva. Reizēm gājām sešus kilometrus tālu uz Parabelas upi, pa kuru braukāja kuterīši.
(4.turpinājums)
Ilgāk makšķerēt nemaz arī nevarēja tīri tehnisku iemeslu pēc, jo sliekas sapuva. Reizēm gājām sešus kilometrus tālu uz Parabelas upi, pa kuru braukāja kuterīši. Izgājām no sādžas ļoti agri, lai pirms saules lēkta tiktu četru kilometru tālumā pie sādžas Smoļņas. Tad gan tālāk gājām tikai gaismiņā, jo aiz sādžas bija taiga, un tumsā negājām. Parasti bariņā bijām trīs līdz četri zēni.
Katram skolniekam bija jāsalasa trīs glāzes bērza pumpuru (žāvētu). Čaklākie salasījām pa 13 un vairāk glāžu un maksāja arī.
Ziemā ar cilpām ķērām zaķus, vienīgi stieple bija deficīts. Pie tās varēja tikt, nozogot vētījamām mašīnām sietu. Trim zēniem katram tika 50 cilpas, taču zaķi bija spēcīgi un bieži tās sarāva.
Aiz sādžas bija trīs “izbuškas”, kur sējas un ražas novākšanas laikā apmetās strādnieki. Katra tāda būdiņa bija savā pusē un vēl klāt arī liela nojume, kur kūla un vētīja. Tās saucās: Kidrači, Molodjožnaja un Kuļstana. Sienas bija izrotātas ar plakātiem, kur bija teikts, ka sēja jāveic desmit dienās. Bija tajā laikā arī saimniece, kas turpat no ražas atbēra katliņā graudus un uzvārīja ēst. Uzlika uz dadža lapas katram porciju. Jaunie un tie, kam nebija gotiņas, arī nakti pārgulēja tur.
Sevišķi jaukā vietā bija Kidraču būdiņa. Ceļš veda garām cūku fermai, tad pāri tiltam augstos kalnos, un nobraukt varēja, vienīgi visos ratos sabāžot bomjus. Tur bija vecie kapi, un cūkas bieži izraka cilvēku kaulus. Ziemā piesēja eglītes aiz galotnēm ragavām aizmugurē.
1950. gada vasarā es mammai gāju visur līdzi darbos. Kad pļāva sienu (ar rokas izkaptīm), tad kurināju ugunskuru, lai atkautos no knišļiem. Izkaptis neasināja ar galodām, bet večuks sēdēja un izklapināja. Kad pļāva zirņus, tad es lasīju saujiņā un izbēru kulītē. Valsti apzagt nebija brīv, un brigadieris bieži pārbaudīja kabatas, taču kulīti, kas bija tīruma malā, neatrada.
Skolnieku vecākiem pašiem bija jāgatavo malka skolai. Tad kādā saulainā svētdienā visus ielaida bērzu birzī, un koki krita krustu šķērsu, taču, kā par brīnumu, nevienu nenosita. Vēl skolnieki gājam kartupeļus lasīt, linus plūkt un vārpas lasīt. Pirmajos gados kartupeļus stādīja ar lāpstām – pirmais izmeta bedrītes, tad otrs nāca un sameta iekšā tupeņus, nākamais bedrītes saturam jau uzmeta virsū zemi un tā garā rindā cits aiz cita. Savos dārziņos stādīja kvadrātligzdās un ar kapli uzrausa zemi virsū. Nezāļu tur tikpat kā nebija. Parazītu arī nebija: kādam iemetās galvā utis, un mums bija blaktis. Tēvs nopirka man gultu, kas vairākus gadus bija izmesta ārā, un tā tikām pie “mājkustoņiem”.
(Turpmāk vēl)
