Istabiņa regulāri bija jābalsina: krīts plus zirgu mēsli un ūdens. Ja brigadierim tika pateikts, ka rīt tiks balsināta istaba, tad viskarstākajā darba laikā tika dota brīvdiena.
(5.turpinājums)
Istabiņa regulāri bija jābalsina: krīts plus zirgu mēsli un ūdens. Ja brigadierim tika pateikts, ka rīt tiks balsināta istaba, tad viskarstākajā darba laikā tika dota brīvdiena.
Jaukā taiga
Rajona centrs – Parabela – atradās 36 kilometrus no mūsu sādžas, un ceļā tikai viena sādža bija, pārējā posmā tikai jaunā taiga. Mūsu un arī pārējās tuvākās sādžas bija upes krastā, un upe atradās krietni lejā. Labajā krastā taiga un tad minētie kalni. Kad gājām ar slēpēm no tiem braukt lejā, tad brauciena finišs bija taiga, kur ieripojām kūleniski. Slēpes bija paštaisītas no bērza koka, ar auklām piesējam un nūjas atradam pītajos žogos gar ielas malu. Žogi bija vajadzīgi, lai dārzā neielīstu cūkas un teļi, kas brīvi klīda pa visu sādžu. Lai ar snuķi neizraktu sētu, cūkām bija sakas trīsstūra veidā. Visā ciematā bija divas akas, kur varēja satikties un parunāties. Mūsu mājai tālu nebija līdz akai, apmēram 100 metri. Daži gāja puskilometru. Arī braucamos vēršus palaida pastaigā, un reizi es no savām mājām bēgu pie mammas, kura netālu kulstīja linus.
Sādžas vidū bija administratīvais centrs: pasts, klubs, komandantūra, kantoris, smēde, divi veikali, galdnieku darbnīca un kūts (govīm un zirgiem). Pirmajos gados visa tehnika bija MTS (mašīnu – traktoru stacija) ziņā un apkalpoja vairākus rajonus. Vēlāk arī kolhoziem tika savi traktori un auto. Tā pēc pirmās automašīnas norīkoja braukt kalēju, jo galu galā darīšana ar metālu un cita “speca” vienkārši nav. Bet braukšanā jau viņš “specs” nebija un mašīnu sadauzīja. Tad bija tiesas darbi. Kalēju tiesāt nevar, kurš tad izpildīs viņa pienākumus, tad nolēma, ka gani esot divi. Laikam jau bargi nesodīja, jo aiz restēm neviens netika.
Daudz spēļu
Galdnieks bija Šmits Kārlis no Valmieras puses, un tur man sanāca spēļu mantiņas – klucīši. Taisīja viņš ratu riteņus un ragavas. Turpat atradās arī klētis, kur ziemā varēja redzēt zvirbuļus. Un aiz ēkām – mūsu slidkalniņš. Kad laidās lejā, tad pāri upei otrā krastā augšā. Vasarā turpat arī peldvieta un otrā krastā notika kāršu spēles un pīpēšana. Pēdējā gan nebija populāra, jo sameklēt “končiku” bija liela problēma un veikalā bērniem nedeva pat par naudu. Toties ļoti daudz bija visādu spēļu, kas prasīja veiklību un precizitāti. Kā nokusa sniegs, tā visi skraidījām kailām kājām (arī makšķerēt un sēņot). Un rudenī, kad bija jāvelk apavi, tad dabīgās pazoles bija pat biezākas par apavu zolēm.
1954.gadā pēc tautu tēva nāves skolā visus aicināja pie radio klausīties sēru ziņu. Latviešu meitenes dikti raudāja. Pēc gada braukt uz Dzimteni atļāva vecīšiem un bērniem. Daļa to arī izmantoja.
1955.gadā ziemā man paveicās noķert trīs zaķus, taču nodīrāt nesu uz kaimiņu sādžu Sočiku. Sniķers Jānis man izpalīdzēja, un viņam atstāju gaļu. Tēvs bija projām meža darbos. Ādiņas vajadzēja nest sešus kilometrus uz Spaivu, otrā krastā Parabelas upei. Trīs zēni devāmies ceļā ar slēpēm, un katram bija trīs ādiņas. Bez manis vēl Atis un Ivans, kas bija lielākais un pats dīrāja. Atim savukārt to darīja vecaistēvs. Toties manas bija kvalitatīvākas, un saņēmu visvairāk naudas. Atceļā izmetām līkumu gar Molodjožnajas būdu un nočiepām vētījamai mašīnai sietu, ko mežā izjaucām un tikām pie jaunām cilpām. Bija jāsāk strādāt
Vasarās kaimiņu večuks Okiševs ar klūgu pītiem murdiem ķēra zivis, un mēs ar Ati šad tad arī tos pārbaudījām. 1955.gada vasarā, man kā lielam puisim, bija jāsāk strādāt. Mūs, puikas, salika uz zirgiem, pieaugušie mašīnā un prom uz siena pļavām. Uzdevums vienkāršs: piebrauc pie siena gubiņas, to uzceļ uz lapotiem kokiem, kas pieāķēti pie zirga iejūga, apmet virvi un piesien, tad to aizvelkam pie kaudzes, tur atsien, iesprauž sienā dakšas, uzšauj zirgam ar vicu, un mēs esam no siena vaļā. Nekādu seglu zirgam, protams, nebija, un mugura dažam visai kaulaina. Pusdienās meklējām kādu peļķi taigā, kur četrkājaiņus padzirdīt. Cilvēkiem slāpju remdēšanai bija līdzi muca, kur ūdens bija silts un negaršīgs.
(Turpmāk vēl)
